Negaidīti daudz notikumu kultūrā bijis šonedēļ – citkārt to pietiktu visam mēnesim. Radošās darbības nedēļa Radi kā ieplānots pasākums varbūt arī nebūtu šā komentāra pieminēšanas vērtē, tomēr tā ir vēsturiska iespēja vienoties par to, kas tad Latvijā īsti ir radošās industrijas, ielikt pamatu tam, lai šīs industrijas tiktu sakārtotas un nākotnē nestu labumu Latvijai un pašiem ideju radītājiem.
Vai tā notiks? Optimists, saklausījies ārzemju vieslektoru prezentācijas, droši vien te sauks – noteikti! Savukārt pesimists prātīgi piebildīs, ka latvieši allaž prot visu sabojāt. Viss tagad atkarīgs, vai ministrijas, kas parakstīja dokumentu par sadarbību vienotas radošuma platformas izveidei, spēs sastrādāties ne tikai uz papīra. Būtu žēl, ja Radi paliktu vēsturē kā tāds ķeksīšpasākums, kādu saistībā ar radošajām industrijām arī pagātnē nav trūcis.
Tiem lasītājiem, kas neseko līdzi kultūras budžeta un finansējuma batālijām, toties seko līdzi kino, atraktīvais paziņojums par kinofestivāla Arsenāls darbības pārtraukšanu šonedēļ nograndēja kā pērkons no skaidrām debesīm. Diemžēl nekā neloģiska vai pārsteidzoša šajā ziņā nav. Gandrīz visi lielie festivāli Latvijā dzīvo no rokas mutē, visbiežāk nesaņemot pietiekamu finansējumu no valsts vai saņemot nelielu summu pēdējā brīdī. Pagājušajā nedēļā par šo neloģisko situāciju runāju arī ar Opermūzikas svētku idejisko iedvesmotāju Daini Kalnu. Tas, ka vēl kādam rīkotājam šāda attieksme varētu arī reiz piegriezties, nudien nav nekāds pārsteigums. Dainis Kalns pagaidām strādā, jo grib iepriecināt latviešu opermīļotājus, Augustam Sukutam nesavtības resursi acīmredzot ir beigušies. Cik gan bezgalīga var būt cilvēku pacietība, gadu gadiem rīkojot Vislatvijas pasākumus, balstoties uz plika entuziasma un prasmes sarunāt sponsorus? Arsenāls ir kārtējais piemērs tam, ka nepareiza ir kārtība, kādā lieliem valstiska mēroga notikumiem finansējums jāmeklē Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursos. Sarmītes Ēlertes ministres laikā VKKF padome izveidoja valstiski nozīmīgu pasākumu sarakstu, kuri būtu laikus un pietiekamā apmērā jāfinansē Kultūras ministrijai – kinofestivāls Arsenāls tajā bija iekļauts. Diemžēl sarakstam nebija nekādas vērtības.
Nav noslēpums – kino aprindās valdīja pretrunīga attieksme pret festivālu. Kuluāros tika apgalvots, ka festivāls šajā formātā ir sevi izsmēlis, ka tajā klibo nozares profesionāļiem veltītā daļa, ka festivāla koncepcija jāmaina un ka Arsenālā valda bardaks, jo Augusts Sukuts, «sēžot savā Spānijā, ir atpalicis no Latvijas realitātes». Mani kā skatītāju tas maz interesē. Es negāju uz profesionāļu tusiņiem, bet labprāt reizi pāris gados paskatījos filmas, kas citādi līdz Latvijai nemaz legālā ceļā nenonāca. Domāju, ka daudziem (pilnās kinozāles to apliecināja) Arsenāls bija iespēja uzzināt, ka bez Holivudas grāvējiem pastāv arī cits kino, redzēt ekspertu rakstos piesauktu klasiku. Ko tagad? Atliks vilkt filmas no interneta un cerēt, ka ACTA pievērs acis. Savā ziņā Arsenāla slēgšana ir pielīdzināma kādas pasaules galam.
Nedēļas negods tomēr neapšaubāmi ir ziņa par Izglītības un zinātnes ministrijas iniciatīvām, izmetot no skolas grāmatām Pētera Brūvera bērnu dzeju. Pēters, šis lielais ducīgais vīrs, neraugoties uz skarbo ārieni, bija paša Dieva radīts dzejas instruments, apveltīts ar absolūto dzejas dzirdi. Viens no tiem dzejniekiem, kura darbi tika atzīti starptautiskā mērogā. Neesmu bērnu dzejas cienītājs un uzskatu, ka viena daļa tā saucamās latviešu bērnu tā sauktās dzejas ir atskaņās kaltas rīmes. Tomēr, ja runā par Pētera Brūvera veikumu, pateikt, ka viņa teksti ir ģeniāli, nozīmē nepateikt neko. Pētera Brūvera bērnu dzejā mājo gan dvēsele, gan puiku delverību gars, gan kvalitāte. Skaidrs, ka neglābjami femīnajai izglītības sistēmai un dažām bļaurīgām māmuļām entuziastēm ar akmens laikmeta domāšanu mierīgāk būtu, ja bērniem priekšā lasītu tukšas atskaņu kombinācijas no sērijas kāja – māja. Bet vai kāds brīnums, ja bērni paaugušies negrib lasīt vispār. Un kur nu vēl dzeju! Ja Pētera Brūvera dzeja ir kaitīga, bet padomju režīma slavinātāja Valda Luksa vārsmas atbilstošas mūsdienu Latvijas apstākļiem, tad atliek vien vaicāt, kādā laikmetā dzīvo atbildīgās ierēdnes. Niķis kropļot mākslas darbus «atbilstoši skolu vajadzībām» Latvijā tomēr ir sena kaite. Tāpat kā nemaksāt šo darbu autoriem, bet literatūras stundās apraudāt nesaprasto un badā nomirušo rakstnieku likteni. Divkosības paraugstunda.