Kā jau bija gaidāms, šī nedēļa pielika treknu pieturzīmi nervus kairinošajā sāgā Žagars šurp, Žagars turp. Tieši pieturzīmi, nevis punktu, jo 2012. gada nogalē to, runājot teātra valodā, atjaunotā skatuves variantā varēs izrādīt atkal. Vai izrādīs? Allahu akbar! Ja zvaigžņu stāvoklis sakritīs, iespējams, nākamgad ap šo laiku redzēsim ne to vien.
Viss it kā laimīgi beidzies, bet, sakiet, vai jūs sapratāt, kas te vispār notika? Ja Andrejs Žagars tā kā vainīgs būtu, tad kāpēc grēkāzi atjauno amatā, nevis nodod lietu izmeklētājiem? Notikuma gaita tomēr liek secināt, ka Žagars neko tādu izdarījis nav. Reiz līgums ar viņu noslēgts, tad nevar taču būt tā, ka mūsu lieliskā un augsti profesionālā Kultūras ministrija pieņemtu darbā par Nacionālās operas direktoru cilvēku, kurš veicis kādas nesaimnieciskas rīcības un izšķērdējis jau tā liesos budžeta līdzekļus. Tādā gadījumā – kāpēc šis cirks, kas pamatīgi nomelnoja Latvijas kultūru, bija vajadzīgs? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka turpmākos gadus desmit, tiklīdz kāds lauku kultūras nama vadītājs iepīkstēsies, ka viņam derētu iedot pāris latus kāda pasākuma rīkošanai, pretim skanēs uzbrēciens – turi muti, jūs, kultūras darbinieki, tur operā jau tā esat miljonus izsaimniekojoši!
Meklējot atbildi, ir vērts pazīmēt sazvērestības teorijas. Bilde iznāk krāšņa, jo tā vien šķiet, ka lielais blurkšķis bija sarīkots, lai novērstu uzmanību no kliedzošākām lietām.
Reālākā versija ir tā, ka Saeimā ievēlētās partijas, solot pirms ārkārtas vēlēšanām mīlēt un lolot kultūru kā Latvijas valsts garantu un pamatu, ir sakārušas tautai uz ausīm pamatīgus makaronus. Gaidītā «noteikti nebūs mazāk» vietā Kultūras ministrijai atvēlētais finansējums 2012. gadā ir 103,4 miljoni latu. No tiem tikai 53 miljoni latu paredzēti kultūras funkciju nodrošināšanai, bet pārējos 40,9 miljonus latu apēdīs Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka. Baisajā un briesmīgajā 2011. gadā toreizējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte operēja ar plus, mīnus nedaudz virs 60 miljoniem kultūras pamatfunkcijām, jo tad celtniecībai izdevās nošņāpt krietnu kumosu, piešķirot to pamatfunkcijām. Pērn aizjūras onkuļi ietiepās, un nu ir redzams rezultāts. Protams, ka ekseļa virtuozi sauks – vēl jau būs gandrīz miljons no valsts kapitālsabiedrību daļām, tomēr kādi septiņi astoņi miljoni, šķiet, pietrūkst. Protams, ka bija gribēts, kā labāk. Bet sanāca, kā vienmēr, un tad nu stratēģiski pareizi bija aizbāzt mutes kultūras iestāžu direktoriem, kuri ar savu Laiks kultūrai bija kļuvuši pārāk ietekmīgi un ar saviem protestiem spētu pamatīgi sašūpot valdības laivu.
Tā, protams, ir tikai viena versija. Likmes var būt vēl augstākas. Pievērsiet uzmanību arī acīm redzamai masu mediju dienaskārtības nenormālībai. Operas skandāls dažu grašu vērtībā tajos tiek zelēts ilgāk un konsekventāk nekā Krājbankas fiasko vai Swedbank bankomātu melnā svētdiena, kurās kopumā figurē par valsts kultūras gada budžetu nesalīdzināmi lielākas summas. Tomēr atbildes uz jautājumu par banku uzraudzību, par to, vai Krājbanku vajadzēja klapēt ciet un kāpēc sākās panika pie Swedbank bankomātiem, sabiedrība tā arī nav saņēmusi.
Itin loģiski ir paskatīties arī gaidāmā referenduma virzienā. Nu, pasarg’ dievs, ja t. s. latviešu elektorāts beidzot sapratīs, ka jautājums par krievu valodu kā Latvijas otru valsts valodu varēja tikt aktualizēts ne jau tāpēc, ka krievu politiķi slikti ir aizstāvējuši savu vēlētāju intereses. Gluži otrādi, viņi to ir darījuši daudz labāk nekā latviešu politiķi, kas ir tieši atbildīgi par to, ka šajā valstī divdesmit gadu pēc neatkarības atgūšanas kāds vispār var atļauties izvirzīt tāda referenduma ideju. Un te nu īpaši nesmuki izskatās mūsu nacionālie spēki, kas ilgus laikus ieņēmuši augstākos amatus valstī un deldējuši bikses Briselē. Skaidrs, ka šādā situācijā kultūrai bija jārullē.