Pagājušo sestdien vakarā braucu mājās no Rīgas un Ķengaraga tajā pusē, kur dzelzceļš, mākoņainās debesis rotāja īsti šlopsterkopsterīgs un apgrauzts pīrādziņš – visā krāšņumā aplūkojams mēness aptumsums. «Nu tik sāksies,» pie sevis nosmīnēju, pieminot mūsu valsts dienišķi permanento pilnmēness fāzi, kas visiem apriebusies līdz kaklam. Un sākās ar! Svētdien vakarā vadīju Prozas lasījumu noslēguma pasākumu, pēc tā iekāpu auto lai, protams, dotos mājās. Skats tiešām bija labais. Rajons starp Lāčplēša, Čaka un Dzirnavu ielu patiesi negulēja, bet kopumā šī ainiņa neviļus atgādināja vienu no pirmajiem Andropova laika pilnmēnešiem – puskilometru garās rindas pie dzērienu veikalu durvīm. Tikai šoreiz ļaužu pūļi pacietīgi mīņājās pie bankomātiem.
Šonedēļ visi sirsnīgi meklē, kurš vainīgs? Nezinu, varbūt pagājušās nedēļas ziņa internetā par Swedbank problēmām Igaunijā, kura novīdēja, šķiet, kaut kur krievvalodīgajā interneta daļā, apstākļos, kad tev nemitīgi melo vai labākajā gadījumā noklusē patiesību, tiešām varēja kaut ko tādu izraisīt. Valdība savukārt apgalvo, ka esot bijusi slikta komunikācija. Labrīt! Patiesībā tā bija un joprojām ir nekāda. Tikai priekšvēlēšanu laikā ministru kungi un kundzes prot komunicēt ar tautu.
Trešdien savukārt 100g kultūras studijā viesojās rakstnieku pāris Nora Ikstena un Levans Beridze. Runājot par valodu situāciju Latvijā un krievu valodas atbalstam savāktajiem parakstiem, gruzīns Levans uzdeva ļoti precīzu jautājumu – kā jūs, latvieši, vispār varējāt nonākt līdz tam, ka notika kaut kas tāds. Tas tiešām ir labs jautājums. Turklāt īsts latviešu jautājums. Izmantojot gadījumu, gribu pateikt lielum lielo paldies visiem tiem labajiem Latvijas draugiem un «elites žurnālistiem», kas ar mediju starpniecību un ne bez ārzemju onkuļu naudas kules līdzdalības, jāatzīst, ļoti sekmīgi propagandēja un galu galā uztiepa sabiedrībai politkorekto viedokli, ka būt latvietim nozīmē pazemīgi klanīties un mīlēt visus, kas tiem kāro uzkāpt virsū, lai demokrātiskā formā apmierinātu savas cilvēktiesības. Ja tev desmit gadus kāds borē mantru – aizstāvēt latviešu valodas tiesības ir atpakaļrāpulīgs nacionālisms, aizstāvēt latviešu tautas intereses ir ekstrēmisms un fašisma atdzimšana, turklāt to dara paši latvieši – tad nav brīnums, ka sāc domāt, ka Rīgā tiešām vajadzētu ielu nosaukumus tikai krievu, angļu un vācu valodā, bet visu apkalpošanu sabiedriskajā sektorā – arābu valodā. Galu galā mūsējie jau tāpat zina, kur atrodas Tērbatas iela un prot iepirkties pat Stambulas tirgū. Tas, ka šādus brīnumus jūs neredzēsiet nevienā Eiropas galvaspilsētā, Maskavu ieskaitot, protams, ir nieks salīdzinot ar izplatījumu un vispārējām cilvēktiesībām Daugavas krastos. Klasiskais jautājums, kas vainīgs, protams, ir vistīrākā retorika – kādas kaimiņtautas paruna māca, ka pēc kautiņa vicināt dūres neesot lielas jēgas. Taisnība vien būs.
Daudz svarīgāk šobrīd ir apsēsties pie šaha galdiņa malas un pamodelēt, kas notiks tālāk un uz kādām reakcijām zombēti naivie un politkorektie latvieši tagad tiek virzīti. Vai saplūšana vienotā pretvilnī, kas iespējamajā referendumā ar iespaidīgu balsu pārākumu parādīs nekrietnajiem krievu valodas atbalstītājiem, kur vēži ziemo, nav tieši tas, uz kurieni mūs grib vest politiskā šaha lielmeistari, kuru spēlē LR Saeima ir tādi mazi bandinieki? Kas notiks pēc tam? To īpaši gribas jautāt, skatoties sižetus krievu kanālos, kuros galvenais krievu valodas ienaidnieks tagad ir izglītības reforma Igaunijā.
Kur paliks tie 180 000 parakstītāju, kam dienas ziņas sākas ar draudzīgu tekstu televīzijā – «mūsu prezidents Medvedevs/Putins». Vai viņi uzsūksies veselīgajā tautas miesā vai emigrēs uz Īriju, ko tādā gadījumā ar referenduma palīdzību visticamāk nāksies pārdēvēt par Irļandsku? Atbildes man nav, bet par vienu gan esmu pārliecināts – Kultūras ministrijas apgalvojumi, ka viņi būšot tie, kas tagad visus integrēšot, gan ir vistīrākā utopija.