Ja salīdzina situāciju, kāda bija, publicējot sestdienas komentārus apmēram pirms gada vai pusotra, ir prieks, ka mainījusies jūsu reakcija uz tiem. Daudz vairāk zvanu, daudz vairāk sarunu uz ielas, arī komentāros portālā aizvien mazāk manifestējas kompleksu mākti idioti, bet cilvēki, kas izsaka savus spriedumus.
Ja reiz tā, tad šoreiz gribu mūsu nekam nederīgās valdības aizstāvjiem uzdot vienkāršu jautājumu. Sakiet, lūdzu, kurš par kuru šajā valstī ņirgājas? Žurnālisti, kas sauc lietas puslīdz īstajos vārdos (uzsvērsim vārdu puslīdz, jo pastāv taču literārās valodas normas un ierobežojumi), vai valdība, kura pirms vēlēšanām sola vienu, bet jau nākamajā dienā dara pilnīgi pretēji, kura atņem iztikas līdzekļus pensionāriem, sievietēm ar maziem bērniem, kura liek šķēršļus, lai cilvēki vajadzības gadījumā saņemtu nekavējošu un elementāru medicīnisku palīdzību, kura čakarē izglītības sistēmu, imitējot reformas.
Nezinu, kāpēc tas nāk tik grūti – ņemt talkā smadzenes, lai reizi par visām reizēm sāktu domāt un spriest patstāvīgi, beidzot skandēt šīs pilnīgi vājprātīgas mantras: Repše glābs, Dombrovskis glābs, Godmanis glābs, smukā žakete glābs... Nu neglābs jūs tie, kam vienas, bet, protams, sirdij īpaši tuvas bankas labklājība ir svarīgāka par visu pārējo Latviju! Kam jūs ticat? Tiem, kuri šonedēļ plašsaziņas līdzekļos izplata savu Latvijas attīstības vīziju, kas apgalvo, ka 2014. gadā lielākās ekonomiskās problēmas būs valsts iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, līdz ar to skaidri un gaiši pasakot – mēs būsim vāji izglītotu, slikti atalgotu melnstrādnieku un kartona kastīšu līmētāju zeme. Sakiet, ko jūs te tagad mēģināt aizstāvēt? Visi tie sirmie mammuki, kas zvana no laukiem un klausulē sauc – nu ko jūs to Einariņu apceļat, viņš taču tik smuki un pareizi runā! Mammīt mīļo, nu cik tad konkrēti "smukais nu kā var nesolīt Einars" jums ir pie pensijas un zālītēm piesviedis? Piedodiet, bet viņa reformas jūsu ciemā tūdaļ aizklapēs ciet pēdējās ekonomiskās dzīvības pazīmes – skolu, pastu un bibliotēku, jo viss pārējais jau sen ticis noreformēts.
Par kādu gan taupību šajā zemē lai runā, piemēram, šonedēļ daudzinātās augstskolu reformas jomā, kur maksas augstākā izglītība (dažas lekcijas trīsreiz nedēļā četru gadu garumā) no vecāku kabatas velk ārā nu jau krietni pāri tūkstoš latiem gadā? Padomju laikā tajā pašā Latvijas (Valsts) universitātē šādu lekciju apjomu studenti mierīgi izgāja cauri pāris semestros. Un toreiz neviens dekāns valsts augstskolā nesaņēma kā tagad, spriežot pēc amatpersonu deklarācijām, vairāk nekā 40 000 latu gadā. Par valsts augstskolu rektoriem un prorektoriem te labāk nemaz nerunāsim! Par šādām algām, šķiet, Latvijas izglītības sistēmā vajadzētu būt Oksfordai uz Oksfordas, bet tā diemžēl nespēj sagatavot nedz valstij tik nepieciešamos jaunos ekonomikas un finanšu guru, nedz izcilos tiesību speciālistus, kas prastu Latviju aizstāvēt un vest uz pārticību.
Man šķiet, latvieši savā ziņā tomēr ir ģeniāli. Diezin vai pēc neatkarības atjaunošanas ir palikusi kaut viena sfēra, kurā nav izveidota sava šaura un superlabi apmaksāta elite, kas mēnesī nepelnītu tik, cik visu šo monstru radījušo labējo partiju valdību aizstāvošā lauku mammīte pensionāre saņem desmit gados. Un, starp citu, mega algas tiek saņemtas pilnīgi likumīgi, maksājot nodokļus. Tikai no šīs hiperlabi apmaksātās pseidoelites darbības jēgas nav nekādas, jo valsts grimst kā cirvis atvarā.
Starp citu, galvenā problēma šajā gadījumā nav vulgārmarksistiskā atņemt, sadalīt līmenī. Lielākā nelaime ir tā, ka mūsu valsts visās sfērās aiz labi apmaksātās elites muguras mīņājas daudz vairāk to, kas šīs vietas labprāt ieņemtu. Lielās iespējas tuvums ir apmiglojis mūsu domas tik ļoti, ka zudis veselais saprāts, un cīņa par krēsliem joprojām ir svarīgāka nekā nepieciešamība glābt Latviju.