Pagājušo ceturtdien man piezvanīja kāds kungs, lai gari un plaši kliegtu klausulē par to, cik riebīgus komentārus es rakstot, ka latvieši neesot vis nekādi lētie zēni, kas no muļķu mājām nākuši vai ar pliku roku ņemami. Viņa jaunībā pie Ulmaņa, redz, gājis vēl grūtāk, bet tad gan neviens neesot čīkstējis.
Un tā joprojām, un tā joprojām... Beigās viņš triumfējot pavēstīja, ka man neesot nekā svēta, es esot ļauns ņirga, kas smejoties par mūsu valdības pūlēm glābt tautu. Un ar blīkšķi nometa klausuli.
Varētu domāt, valdība viņam pensiju pielikusi. Nav dzirdēts?
Kas attiecas uz mūsu brašajiem politiķiem, var jau būt, ka tam kungam atkal nāksies zvanīt un lamāties. Šajā ziņā man nudien jau sen nav nekā svēta, tāpēc piedāvāju jums visai košu sazvērestības teoriju. Ko jūs teiktu, ja pēdējo nedēļu koalīcijas manevri ar solījumiem nākamā gada budžetu samazināt par 275 miljoniem latu bijusi nevis reāla darīšana, bet gan tikai un vienīgi polittehnologu izkalkulēts triks, lai pārvirzītu tautas aktivitātes no iekšējo vainīgo (valdība, politiķi) meklēšanas uz ārējo ienaidnieku lamāšanu (Almunja, Starptautiskais Valūtas fonds). Ja nu patiesībā tie 275 miljoni bija vistīrākā acu aizmālēšana, jo uzreiz pateikt īsto grieziena summu valdībai vienkārši bija bail un tā stiepa gumiju? Šīs jaukās teorijas pravieši teic – paskaties, cik veikli viss tika apgriezts kājām gaisā. Valdība, kas pēdējā laikā ar savām izrīcībām bija teju vai ļaunuma iemiesojums, pēkšņi kļuvusi par tādu kā tautas aizstāvi. Viss ir tik labi, tik labi, nieka 275 miljoni, bet te uz Latviju atbrauc nekrietnais Eiropas ekonomikas un monetārās politikas komisārs... Ko gan lai te piebilst? Varbūt vien citējot reklāmu – mīli mani no mūžam. No pirmdienas līdz ceturtdienai.
Bet liksim mierā valdību un sazvērestības teorijas. Šonedēļ aizvien skaļāk rūgst kultūras darbinieki: mākslinieki, kultūras augstskolu studenti, bibliotekāri. Cik efektīgas būs viņu akcijas, to zināsim tad, kad šīs rindas būs jau nodrukātas sestdienas laikrakstā. Protams, visi šie paraksti un akcijas kultūras atbalstam ir kaķim pie vienas vietas, jo valsti pie mums pārvalda ar tām pašām metodēm, ko dažas žūrijas piekopj, kultūras gada balvas dalot. Es tomēr parakstījos, jo ticu – par spīti tam, ka dažiem maniem kolēģiem iekš kultūras ir savs īpašs, nepārprotami bremzējošs viedoklis, kultūru tomēr var un vajag aizstāvēt. Nepārmetu viņiem, jo kādam varbūt tiešam bail, ka, visādi izrunājoties, neiekļūs mērķprogrammā Draugiem un vienkārši labiem cilvēkiem; vēl kādam varbūt šķiet, ka no visa šī politiskā un ekonomiskā stulbuma var noslēpties kaut kur mazā, mazā mūzikas vai dzejas templī, tik šaurā, ka vietas pietiek vien pašam. Tomēr kurš teicis, ka šajās mikropasaulītēs valda saprāts un harmonija?
Šonedēļ daudz nācās lasīt visneiedomājamākos tekstus. Diemžēl tie liecina, ka totāla debilizācija notiek visās frontēs. Portālā delfi.lv, piemēram, kāda kundzīte intervijā apgalvo: "Ieteicu ar ķiploka daiviņu ieberzēt kāju pēdas. Pēc laiciņa ķiploku garšu varēs just mutē. Tas nozīmē, ka caur ādu vielas nonāk visā ķermenī." Pasarg dievs, es tajā brīdī šausmās nodrebēju, jo atcerējos vienu ļoti koši stāstītu kāda sirma un visnotaļ plaši pazīstama kultūras darbinieka atmiņu stāstu, kā viņš bērnībā (tajos pašos Ulmaņlaikos) ganos gājis un dzestrajā rītā svaigajās govju pļekās plikās un salstošās kājas sildījis. Neatminos gan, ka viņš būtu sūrojies par sliktu garšu mutē. Tīrais sviests!
Vai šim stāstam ir kāda morāle? Nu, protams! Ne jau tur ir tā bēda, ka ar mediju starpniecību mums kāds mēģina iebarot muļķības, cenšoties izcelt sevi vai savu preci, bet gan tas, ka muļķi esam paši, jo tieši mēs visu šo drazu ņemam par tīru mantu.