Tuvojoties savu pilnvaru termiņa beigām, valdība akceptējusi rekonstrukcijas darbus virknē kultūras objektu. Naudas visu laiku nebija, nebija, bet te pēkšņi! Tikšot uzsākts, citēju dokumentu: «darbs pie Jaunā Rīgas teātra (JRT) ēkas rekonstrukcijas Lāčplēša ielā 25, Raiņa muzeju rekonstrukcijas Rīgā, Baznīcas ielā 30, Jūrmalā Jāņa Pliekšāna ielā 5/7un Tadenavā Jēkabpils novada Dunavas pagastā, kā arī Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) rekonstrukcijas Rīgā Pils laukumā 2. Tāpat atbalstīta Muzeju krātuvju kompleksa viena korpusa un komunikāciju tīklu izbūve Rīgā, Pulka ielā.» Interesanti gan, par kādu naudu?
Tiem Neatkarīgās lasītājiem, kas nezina, jāpaskaidro, ka, piemēram, JRT ēkā remonts nav bijis kopš Smiļģa laikiem, ēka par avārijas stāvoklī esošu tika pasludināta jau tad, kad tur saimniekoja Šapiro vadītais Jaunatnes teātris un dieva dēļ – nemēģiniet izmantot šī teātra zālē esošos balkonus! Kas attiecas uz pārējiem objektiem – absolūts vraks ir RMM ēka Vecrīgā: jumts sapuvis, branta saēsti mūri, vecas komunikācijas un tamlīdzīgi, arī par valstij nevajadzīgo Baznīcas ielas Aspazijas mājas «kolorīto» gaisotni esmu rakstījis nu jau gadus desmit. It kā jau pienāktos aiz laimes lēkāt uz vienas kājas un skaļi saukt – beidzot! Bet, ziniet, kaut kā negribas.
Negribas, jo pilnībā jāpiekrīt JRT līderim Alvim Hermanim, projekts izskatās kā ar dakšām ūdenī rakstīts. Īpaši jau tagad – priekšvēlēšanu gaisotnē. Pārāk jau nu daudz šajā ziņā ir melots iepriekšējos gados. Turklāt, ticiet vai nē – visi valdības nosauktie plāni par kultūras objektu rekonstrukciju, būtībā ir saslaukas no vecā labā Helēnas Demakovas plāna Programma «Mantojums» - 2018. Kultūras infrastruktūras uzlabošanas programma 2006. - 2018. gadam. Starp citu, par spīti tam, ka mūsdienās Helēna Demakova ir vēl briesmīgāks bubulis par trim ļaunajiem oligarhiem un Sorosu kopā ņemtiem, to neviens nav atcēlis ļoti elementāra iemesla dēļ – Demakovas plāns ir loģisks un saimniecisks, protams, pieskaņojot tāmes mūsdienu apstākļiem. No visas šīs rekonstrukcijas putras izriet vēl kāds savāds jautājums – ja reiz jau kāda valdība programmu pieņēmusi, kāpēc tagad, kad šī valdība velk pēdējās dienas, priekšvēlēšanu gaisotnē tā būtu jāpieņem vēlreiz.
Un te nu pastarpināti uzpeld 2011. gada ārkārtas vēlēšanu megaproblēma. Cīņa joprojām notiek par vai pret personībām, nevis par nopietnām idejām. Pretendenti joprojām aplej cits citu ar samazgām, bet idejas, kādas nu ir, tādas ir. Kas par to, ja tās formulējis «ļaunākais politiskais ienaidnieks». Kultūra šajā ziņā ir perfekts spogulis, jo tā nekad nav bijusi politisko batāliju centrā, līdz ar to vērā ņemamu kultūrpolitisku novitāšu te ir vēl mazāk nekā ekonomikas glābšanā. Izcils paraugs te, starp citu, būs vēsturiskā bilde pie jaunuzceltās Gaismas pils. Tā vēl nav tapusi, bet ticiet man – no tās vēsturē raudzīsies personas, kuras šo Gaismas pili ir centušās gremdēt gadiem ilgi.
Otra nedēļas aktualitāte ir kārtējais arodbiedrību karš Latvijas Nacionālajā operā. Mūziķi pārmet Andrejam Žagaram dīvainus iepirkumus, atsaucas uz IUB mājas lapā atrodamo informāciju. Operas direktors angļu mierā atbild, ka tur norādītā līgumcena ir maksimālā pieļaujamā, bet patiesībā tādas summas nekad nav tērētas, liekot pretim, viņaprāt, reālos skaitļus. Kultūras ministrijas pārbaude nekādus pārkāpumus atradusi neesot.
Ir pierasts, ka Andreja Žagara krēslu periodiski kāds mēģina sašūpot, bet tāpat ir pierasts, ka viņš šajā krēslā noturas, lai gan, reizumis atļaujas lietas, kas citiem vadītājiem netiek piedotas. Bet vēl vairāk ir pierasts, ka aizejošās valdības uz atvadām mēģina sasēdināt dažādu direktoru krēslos un uzņēmumu padomēs ļoti labus un vienkārši labus cilvēkus. Dievs vien zina, kā būs šoreiz. Bet jebkurā gadījumā ierastā politiskā cirka banalitāte, kas šoreiz atkārtojas nevis pēc četriem gadiem, bet gada, ir vienkārši nožēlas vērta.