Interesanti tomēr, kāpēc ir tā, ka šajā jaukajā valstī, kurā visi tik mīļi dzīvojam un kurā teju vai ik diena sagādā jaunus pārsteigumus, viss notiek tā, kā notiek? Ja tā padomā – mums taču vai katrā amatā sēž pa profesionālam goda vīram, kas gluži kā vecā dzeju pantiņā «dien` un nakt`», muguru neatliecis, raujas valsts labā, lai tuvinātu mums «laimību» un «gaišo nākamību». Tomēr, neraugoties uz titāniskajām pūlēm, ar dziļām skumjām nākas konstatēt – kur vien paveries, pēc visu šo godavīru un godasievu plejādes nesavtīgās darbiem paliek brāķis aiz brāķa un arī no gaidītās «laimības» nav ne smakas.
Ja ne pēdējo dienu notikumi, kas ar savu blurkšķi, protams, aptumšoja gan Grimsvetna vulkāna izvirdumu, gan Baltkrievijas valūtas devalvāciju, droši vien tagad par to aizgūtnēm ņemtos visi. Šonedēļ juristu aprindās uzpeldēja kāda pamatīga un intelektuāli apkaunojoša šmuce. Tik pazemojoša, ka dažam labam godavīram, ja viņa goda izpratne būtu aizgājušo laiku muižnieku līmenī, pienāktos ieslēgties kabinetā un ielaist sev lodi pierē gluži kā klasiskajos romānos. Runa ir par elementāru jautājumu, ko 11. klases skolēni uzdeva gudrajiem onkuļiem un tantēm, bērnišķīgā tiešumā apšaubot visus atjaunotās Latvijas Saeimas deputātu un viņu juristu spriestspējas kvalitāti. Protams, ka naivi gaidīt, ka tagad kāds atvainosies vai jel kā atbildēs par pieļauto brāķi likumdošanā – visticamāk reakcija uz skolēnu jautājumiem būs tāda pati, kā klasiskajā komēdijā Briljanta roka – epizodē kur Gešam Kozadojevam Gorbunkovu ģimenes atvase iešauj sejā saldējumu. Cietušais saviebsies un ar mākslotu smaidiņu izdvesīs: «He, he, he! Kādi nadzīgi mums jaunieši!»
Tomēr, ja runājam pēc būtības – jautājums, kas tad īsti ir necenzēts vārds, kādi izteikumi vai vārdi tiek uzskatīti par nepieņemamiem sabiedriskā vietā – atklāja mūsu juristu saimei, ka Latvijas likumdošana ir tik nekvalitatīva un pat divdomīga, ka tai ir vieta Getliņos. Jezgas sakne slēpjas skolēnu pamanītā nesakritībā starp Latvijas Republikas likumdošanas pamatu – Satversmi – un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu. Satversmes 100. pants, kas tik svētsvinīgi tiek skaidrots žurnālistikas studentiem, skaidri un gaiši saka: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta (aut. izcēlums).» Savukārt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa
167. panta sākumdaļa vēsta: «Par sīko huligānismu, tas ir, lamāšanos ar necenzētiem (aut. izcēlums) vārdiem sabiedriskās vietās, apvainojošu uzmākšanos un citām tamlīdzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko mieru un kārtību, — uzliek naudas sodu no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem vai piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz piecpa¬dsmit diennaktīm.»
Runa te nav par kādu formālu pārrakstīšanos, bet gan par fundamentālu vārda brīvības vērtību klaju ignorēšanu vai neievērošanu. Acīmredzamā pretruna starp «cenzūra ir aizliegta» un «necenzētiem vārdiem» dod iespēju nodarboties ar visdažādākajām spekulācijām par cenzūras esamību. Turklāt tiem, kas pat, iespējams, visnotaļ pelnīti saņēmuši sodu pēc 167. panta pirmās daļas tagad būtībā ir iespēja sūdzēt Latvijas valsti Eiropas tiesā, jo galu galā nekāda cenzūra šādu necenzētu vārdu sarakstu izstrādājusi nav, un tad nu būtībā katrs rupeklis tagad izrādās nepatiesi apsūdzēts.
Juristi, protams, ir slīpēta tauta. Viņi naski pārspēlēja bumbu filologu laukuma pusē. Es tomēr aicinu Latvijas valodniekus neiesaistīties šīs acīmredzamās juridiskās putras strēbšanā. Var skaidrot, kas ir lamuvārdi, kaut gan arī šis jautājums ir ļoti slidens, tomēr, godātie valodas kopēji, lūdzu, nemēģiniet definēt, kas tad ir «necenzēti vārdi», jo tas ir visīsākais un apkaunojošākais ceļš uz cenzūras atjaunošanu. Savukārt tai juristu un deputātu saimei, kas nodarbojas ar likumveides jaunradi, būtu laiks beigt pazemot Latvijas Republikas likumdošanu , kuras acīmredzamās kļūdas ir saskatāmas pat vidusskolēnam. Tāpat varētu jums novēlēt pievērst lielāku uzmanību labas latviešu valodas praksei, jo likuma frāze « lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās» ir nepārprotams liekvārdības paraugs. Turklāt tā ir pat apbrīnojami neloģiska! Īsts «šedevrs»! Kā teiktu kāds pazīstams jurists: «pēc dziļākās būtības», jo tieši puse no te izmantotajiem vārdiem nepasaka neko. To nudien vajag mācēt!