Cik valodu ir Latvijā?

 

Investīciju baņķiera Ģirta Rungaiņa šonedēļ pasviestā ideja, ka par otro valodu Latvijā ir jānosaka angļu valoda, protams, trāpīja pa sāpīgo vietu. Portālā, kur ziņa tika publiskota, komentāru kalns dažu minūšu laikā izauga lielāks nekā Munameģis. Spriežot pēc to satura, ar nācijas garīgo veselību ir kā ir, bet, ziemai aizejot, to varētu norakstīt arī uz vitamīnu trūkumu un pavasara pagurumu. Neatkarīgi no komentāriem, Ģirta Rungaiņa un arī citu paustajām idejām, snauduļojošais valodas jautājums Latvijā ir gana jutīgs un tāds tas būs vienmēr.

Šķiet, ka galvenā problēma, kā vienmēr ir nevis «kaut kur ārā», bet gan pašu latviešu smadzenēs. Ja mūsu cilvēkiem būtu viss kārtībā ar pašvērtību, ja valodā tiktu darbināti mehānismi, kas ļautu just, ka latviešu valoda tiešām strādā, kā tai būtu jāstrādā, lielākā daļa šādu debašu norimtu vēl nemaz nesākušās. Esmu ievērojis, ka pat intelektuāļu aprindās visnotaļ noturīgs ir viedoklis, ka latviešu valoda nav īpaši stipra un garšīga. Teksti par to, ka es, redz lasu krievu/angļu oriģinālus, jo latviešu tulkotāji jau nemaz neprot tik garšīgi izteikties, kā to var izdarīt angļu vai krievu valodā, manuprāt, ir dzīvi kopš sevi atceros. Tajā pat laikā šo intelektuāļu attieksme pret latviešu valodu ir sausa, nedzīva, iemācīta. Iespējams tā varētu izturēties maza dauzonīga meitene, kam guvernante ar žagaru palīdzību iedzinusi galvā pareizās manieres. Vairums latviešu valodas lietotāju pat nevar iedomāties kādu sānsoli no tā leksiskā minimuma, kas viņiem iedzīts galvā. Viņiem šķiet, ka spēlēties ar valodu ir tikpat nepiedienīgi kā rotaļāties ar sērkociņiem. Un tad ir nākamā stadija – latviešu vārdi sāk šķist tik prasti un nepiedienīgi, ka latviskās čuras aizstāj bezgala smalkais svešvārds urīns un to tad nu droši var lietot visizmeklētākajā sabiedrībā. Nesākšu pārskaitīt visu, kas attiecas uz cilvēka organismu, bet liela daļa no mūsu ķermeņa jau sen ir svešvalodizējusies. Piedodiet, bet tas ir tāds ķēkšu aristokrātisms!

Par šo pārprasto smalkumu varētu nerunāt, tomēr tam ir kāda blakne, kas globalizējoties pasaulei, ik gadu kļūst aktuālāka. Un, proti, latvieši (nevis latviešu valoda) nav gatavi latviskot un uzņemt jaunos terminus, kas, pateicoties zinātnes sasniegumiem, parādās vai teju ik pārdienas. Esam kaut kā sažļembājuši māsterplānus, nesakožami joprojām ir klasters un stringu teorija, valsts mēroga batālijas izraisīja nieka krējumeklis. Visa ar šīm un citām parādībām saistītā lingvistiskā jaunrade būtībā ir cīņa ar sekām. Klasters ir ielecis latviešu valodā un tad pēc gada vai diviem mēs sāksim domāt ko ar to iesākt. Tikmēr attiecīgais vārds kā nezāle jau ielaidis stingras saknes un mēģinājums to izravēt bieži vien kļūst par bezjēdzīgu padarīšanu. Ļaunākais ir tas, ka tad, kad klasters beidzot tiek padarīts par puduri aiz stūra jau glūn dekoders ar aifons (I-phone). Un tā nebeidzamā virtenē. Kamēr valodas sargi nedarbosies apsteidzošā režīmā, diezin vai valodas lietotāji ticēs rakstiem par to, ka latviešu valoda spēj veikt visas tās pašas funkcijas, ko veic lielās valodas.

Vēl viena mazas tautas smadzeņu darbības īpatnība ir bezgalīgā dzīšanās pēc perfektās svešvalodu zināšanas. Senais stāsts par latvieti, kurš bez akcenta runā vāciski (kā īsts vācietis), krieviski (kā īsts krievs) angliski (kā īsts brits) patiesībā ir mazvērtības izpausme. Kladzināšana par mūsu politiķu nasing spešeliem ir smieklīga ne tāpēc, ka viens neprot izteikties. Smieklīgi esam mēs ar savu Baltijas Oksfordas akcentu. Pateica Kristovskis dažus vārdus nepareizi! Nu un? Paskatieties, kā The New York Times iznesas, kad viņiem jāuzraksta dziesmas nosaukums – Pūt, vējiņi! Neviens taču nekur par to tik slimīgi necepas, kā šeit, Latvijā. BBC televīzijā dažs runā tādā angļu valodā, ka drošības labad apakšā tiek laisti titri, lai vispār kāds spētu kaut ko saprast. Mums savukārt Miroslava Koda akcenta komentēšana šķiet svarīgāka par valsts budžeta deficīta pieaugumu. Bet gala tam nav un tas nav paredzams! Kamēr nebūs pašlepnuma.