Šoreiz nerakstīšu par globālām problēmām vai nenovēršamajām ekonomikas dāvanām, kas mūs sagaida jau tuvāko mēnešu laikā. Jūs paši to labi zināt arī tad, ja negribat par tām neko dzirdēt kaut vai tāpēc, lai sevi psiholoģiski pasargātu no lieka stresa. Pilnmēness šobrīd nakts debesīs mirdz visā savā godībā, kam velti ķert kreņķi, gan jau pats pieteiksies. Te nu kā teica viena Vonnegūta romāna varone – «Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.»
Ziema un aukstums februārī ir tieši tāds, pār kādu daudzi no mums sapņoja bērnībā. Sniegs līdz acīm, ledus, slidkalniņu un lāsteku paradīze, bet sals tāds, ka apnicīgā skola ar garlaicīgajām skolotājām un uzdevumu burtnīcām ir slēgta līdz siltākām dienām. Tomēr pieaugušo dzīve nav bērnības sapnis. Tā neapstājas tāpēc, ka stihija ir stiprāka par mums. Sala dēļ brīvdienas neviens nedos un ja, arī dotu, par tām taču nemaksās. Dienu skrejošais ritms ir skarbs un nesaudzīgs, tas prasa daudz spēka un enerģijas, arī pavasara alkas un vitamīnu trūkums liek sevi manīt. Ir viegli kļūt nīgram un neiecietīgam. Tieši tālab rakstu šīs rindas, aicinot pavērties apkārt un paskatīties uz saviem līdzpilsoņiem ar vērīgu aci, vai kāds nav elementāri jāsasilda.
Šī nedēļa pierādījusi, ka nav jau obligāti jānotiek kaut kam ekstrēmam – atliek elementāri stāvēt pieturā, gaidot «izkritušu» autobusa reisu, vai vest mazuli ragaviņās uz bērnu dārzu, lai sals varētu nodemonstrēt savu nežēlīgo spēku. Paši zināt, ka visa šī Latvijas sabiedriskā transporta sistēma ir saplānota un optimizēta uz zaķa, ka veci ļaudis mēdz būt taupīgi, bet malciņa dārga, ka brašiem kungiem šņabītis garšo, bet kājas reizēm neklausa. Vai nu mazums iespēju iekulties nepatikšanās?
Piekritīsiet, viena lieta ir paraudāt par Poruka Cibiņu, bet gluži cita, ja nosalst dzīvi cilvēki. Meteorologu prognozes, lai arī aptuvenas, vēl kādu nedēļu nesola nekādus siltos vējus. Auksts ir ļoti. Īpaši naktīs, īpaši laukos, ārā no pilsētām, centrālapkures un siltā ūdens. Ir, protams, ļoti romantiski zem siltas segas lasīt kādu latviešu klasiķi, kurš attēlo klusu nakti, lauku sētu kaut kur mežu viducī un veco labā lauska cirvi skanam. Bet tad, kad aukstums reāli skan un krāsainais šķidrums termometra caurulītē kaut kur pazūd, kad lauska cirvis cērt, tā, ka visa māja palecas, kad no akas nests ūdens pārklājas vižņiem īsajā ceļā līdz istabai, šī literārā romantika kļūst nežēlīgi skarba.
Mēs taču visi ļoti labi zinām un saprotam, ka no valsts nekādu īpašo palīdzību vai atbalstu nesagaidīsim. Tad nu līdzēsim cits citam, kā varam, protam un mākam. Satuntulēsimies siltāk paši, paskatīsimies, kāpēc tā mammīte sēž uz soliņa – šādā salā tas nudien nav dabiski. Neatstāsim ceļmalā skolas bērnus vai studentiņus, kas stopē kādu autobraucēju. Šī nav reize, kad būtu jāspriedelē par sīkajiem viltniekiem, kas, paļaujoties uz līdzcilvēku žēlsirdību, ceļa naudu notriekuši konfektēs. Metīsim pie malas kautrību un pateiksim pretimnācējam, ka viņam no sala ir kļuvuši aizdomīgi balti vaigi – lai cilvēks zina, ka jāmeklē iespēja tos sasildīt. Šis tiešām ir brīdis, kad aukstuma dēļ katram var gadīties iekļūt pamatīgā ķezā, kaut vai elementāri saplīstot auto kaut kur nomaļa ceļa malā. Paši zināt, kādi mēs, latvieši, savā pašlepnumā esam – lūgt palīdzību ir pāri mūsu spēkiem, tāpēc, ja liekas, ka vajag, panāciet soli pretim pirmie.