Nē, man patiešām patīk visa šī tolerance, šmolerance, kas vējot vējo no cittautiešu globālajām cilvēktiesībām, ne/lietot latviešu valodu Latvijas Republikā, kā nu vien pašiem ienāk prātā.
Deputāts Kravcova kungs mums smalki pierādīja, cik vērta ir Saeima, deputāts Dzintara kungs mūs draudzīgi pabiedēja – varot taču gadīties, ka arī kāds no nākamajiem valsts prezidentiem latviešu valodu varētu zināt līdzīgā līmenī kā Kravcova kungs. Tomēr tas viss ir pupu mizas – ies nu kāds šajā valstī no vilka baidīties. Savukārt es pagājušajā nedēļā e-pastā saņēmu jauku vēstulīti no kādas solīdas, vecas vācu firmas vietējās filiāles. Tā labi apstiprināja veco labo angļu teicienu, kas pielāgots mūsu realitātei, ir šāds: Any Latvian is good. (Jebkura latviešu valoda ir laba). Citēju:
«Pateicamies par pastjumu.
Dieml mums jzio, ka zemk nordts preces no Jsu pastjuma joprojm ir ar pagarintu piegdes laiku, apm. 5-8 nedas.
Pastjums Datums Preces kods Preces nosaukums Izmrs [..]
Atvainojamies par sagdtajm nertbm.»
Kādas nu tur «nertbs»? Ja nu vien par «zemk nordts preces» ilgo ceļojumu uz Latviju. Mums taču ir demokrātiska valsts, katrs izpaužas, kā vēlas.
Patiesībā šis nav stāsts par kāda indivīda valodas zināšanu, nezināšanu vai sabrukušu datoru. Tas ir stāsts par izkropļoto multikulturālisma izpratni, kas Eiropā ir ne vien nobeigusies, bet arī sākusi nelāgi ost. Tik ļoti, ka nu jau pat šajā ziņā ļoti jutelīgie un kutelīgie briti vienā mierā norijuši sava premjera Deivida Kamerona izteikumus Minhenē. Atgādināšu – viņš paziņoja, ka Lielbritānijai vajadzīga spēcīgāka nacionālā identitāte, bet līdzšinējie uzskati par minoritāšu tiesībām dzīvot saskaņā ar savām tradicionālajām vērtībām apliecinājuši, ka ir neefektīvi, jo nav radījuši sabiedrībā vienotu identitāti. Droši vien, ja kāds britu premjers izmestu kaut ko līdzīgu pirms gadiem pieciem, viņu nosauktu par rasistu un patriektu no Dauningstrītas. Britu, vāciešu, zviedru, austriešu un francūžu piemēri pēdējo pāris gadu laikā, vienkāršā valodā runājot, ilustrē to, kā Eiropa sākusi kratīties vaļā no uzmācīgās idejas, ka atliekot vien ielaist savā teritorijā kādu citu nāciju pārstāvjus, garantējot tiem visas tiesības un ļaujot pilnībā saglabāt savas nacionālās īpatnības, lai pateicīgie imigranti paši no sevis pilnībā integrētos sabiedrībā. Protams, ka vecās Eiropas lielās tautas savas valodas nezināšanu vai sliktu zināšanu kaut kā norītu. Galveno nepatiku tur izraisījuši islāma ekstrēmistu paraugdemonstrējumi.
Mēs tomēr esam maza valsts un valodas jautājums mums ir būtisks. Jaunie vēji Eiropā liek domāt, ka arī Latvija pavisam drīz varēs izmest pa durvīm jebkuru uzmācīgu multikulturālisma ideju sludinātāju, kas uzmācīgi aizstāv jebkuras minoritātes tiesības nezināt valsts valodu. No Eiropas mums vajadzētu pragmatiski pārņemt atziņas, kas skar prasības pēc dažādu nacionalitāšu iedzīvotāju lojalitātes savai valstij, kā vienu no kritērijiem izvirzot valsts valodas lietojumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka, pārmērīgo toleranci un spekulācijas ap demokrātijas vērtībām, ko dažs pamanījies traktēt pa savam un pārvērtis ignorējošā visatļautībā, ir jāaizstāj ar stingrām un demokrātiskām likuma normām un to konsekventu ievērošanu.
Bet iesākumā laikam jau vajadzētu kādam politiķim beidzot atzīt – pietiks izlikties, ka tā nav, Latvijā reāli pastāv divkopienu valsts un par tās pilsoņu vienoto identitāti, un integrāciju var pasapņot vien vakarā pie tējas krūzes. Visapbrīnojamākais šajā stāstā ir tas, ka Latvijā 20 gadus pie varas ir bijuši dažāda līmeņa nacionālie kadri, allaž gatavi paklaigāt, ka krievi nāk, lai cīnītos par nacionālo kultūru, valsts valodu un latvisko identitāti.