Gada otrā pilnā nedēļa pamazām pārtop nesenā vēsturē, un, lai gan viena daļa valsts bija aizņemta Vecā jaunā gada un tamlīdzīgu padarīšanu svinēšanā, kultūras dzīve Latvijā sita pietiekami augstu kaislību vilni.Valstu prezidenti sacentās par to, kurš pirmais apsveiks maestro Raimondu Paulu jubilejā, savukārt kādas lielas kaimiņvalsts televīzijas kanāli cēla ārā tādus Paula kunga koncertkarjerai veltītus arhīvu materiālus, ka patiesi vietā bija apbrīns – kā viņš to visu spēja dabūt gatavu!
Pozitīvas ziņas par 2011. gada ieskaņu, kā vienmēr, pienāca no ārzemēm. Gadumijas The New York Times citu Eiropas rakstnieku kompānijā pieminēja latvieti Noru Ikstenu, Saatchi galerijas mājaslapā joprojām ir iespējams nobalsot (līdz 20. janvārim) par trim latviešu māksliniekiem. Savukārt akadēmiskais koris Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā jauno koncertsezonu sāka Nigulistes baznīcā Eiropas kultūras galvaspilsētā Tallinā, piedaloties Dāvida Oistrakha festivālā. Cik labi tomēr būtu, ja Latvijas saimnieciskā dzīve iespētu kaut vai desmito daļu no tā, ko var mūsu kultūra! Droši vien tad mēs varētu dēvēt sevi par attīstītu Eiropas valsti, kuras iedzīvotājiem nevajadzētu nedēļām ilgi dzīvot bez elektrības un apmaksāt astronomiskus rēķinus kā vistiešāko apliecinājumu mūsu tautsaimnieku un politiķu analfabētismam, bet man nenāktos rakstīt visu to, kas sekos šā komentāra turpinājumā.
Pirms nedēļas aicināju jūs droši apvilkt T kreklus ar saukli «es nīstu kultūru». Atsaucība tam bija, tāpēc, balstoties uz šo burvīgo skatpunktu, tagad piedāvāju apspriešanai muzeju tēmu. Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce šīs nedēļas vēstures hronikās atstāja paziņojumu, ka muzeja jumts vēl vienu tik bargu ziemu varētu arī neizturēt. Šis nudien nebija nekāds priekšvēlēšanu vēstījums – biezās sniega segas un veco jumtu dēļ, iestājoties atkusnim, šonedēļ pamazām pludoja LNMM centrālā ēka Valdemāra ielā, izstāžu zāle Arsenāls un Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzejs Vecrīgā. Neatkarīgajā dažādi autori dažādās variācijās par LNMM jumtu nedienām ir rakstījuši vismaz gadus sešus, tomēr neko vairāk par godīgu pilsoņu līdzjūtību muzejniekiem šajā laikā nav izdevies iegūt. Jā, protams, ir plāns 2012. gadā sākt LNMM rekonstrukciju par Rīgas pilsētas līdzekļiem, bet vispirms līdz tai ir jānodzīvo. Turklāt vai nu šī ir pirmā, vai pēdējā rekonstrukcija, kuru kāds savulaik kultūrai pasolījis.
Vaimanāt par unikālu Latvijas glezniecības kolekciju, kas zem 105 gadus veca un nekad neremontēta stikla jumta tiek pakļauta iznīcības riskam, par apmeklētāju drošību, kura ir droša līdz liktenīgajam katikkasnenotiek brīdim, nav jēgas – latvieši taču mīl kultūru, kaut ar darbiem tup aizkrāsnē. Ir tomēr jārunā par kādu īpaši tuvredzīgu valsts politiku, no kuras kā āža kāja laukā spīd kultūras nemīlēšana. Savulaik, kad Rīgas pils griestu apmetums kļuva tik ļodzīgs, ka ārzemju valstsvīriem to vairs nevarēja rādīt, LNMM kādubrīd visnotaļ aktīvi izmantoja valsts reprezentācijas pasākumu vajadzībām. Tomēr arī tad latviskajai saimniekošanai raksturīgajā manierē valsts neizrādīja nekādu vēlmi par muzeja ēkas vajadzībām. Kad būda kārtējo reizi kļuva ļodzīga, reprezentācijas pasākumi pārcēlās uz citām telpām. Kaut kad sen bērnībā lasīju vienu grāmatiņu par zvēriņiem. Tēvocim kurmim tajā piederēja liela māja ar daudzām istabām. Viņš tās nekad nekārtoja. Kad istaba tik piecūkota tiktāl, ka tajā vairs nevarēja dzīvot, jaukais tēvocis kurmis pārcēlās uz nākamo istabu. Manuprāt, šī ir pasaka par mūsu valsti. Tikai ko iesāksim brīdī, kad nepieķēzītu istabu vairs nebūs?