Var jau te arī paironizēt – ja kādreiz tiesības teikt sprediķi Ziemassvētkos bija draudžu ganiem, tad tagad Ziemassvētku uzsaukumus ražo katrs, kam nav slinkums. Manuprāt, tomēr Ziemassvētki ir pietiekami nopietna padarīšana – arī tad, ja tajos nepin iekšā kristīgās baznīcas stāstus un iztiek bez veltas Dieva vārda valkāšanas. Tāpēc pat negrasos rausties kancelē, rakstu šīs rindas no tīras sirds bez kādiem savtīgiem nodomiem.
Ir aizvadīts viens sasodīti nepatīkams, stresu pārpilns un neziņas pilns gads. Tā laikā dzirdējām daudz melu un saldu solījumu, lai galu galā nonāktu tur, kur mēs esam. Ne jau bedrē! Ziemassvētku priekšvakarā! Visās Eiropas pagāniskajās kultūrās, kristietībā Ziemas saulgrieži un Ziemassvētki ir brīdis, kad tiek pavilkta svītra zem bijušā, kad sākas jauns cikls ceļā uz gaismu. Lai šo ceļu tiešām sāktu, nevis paliktu mīņājoties pie ierastā – pirmdien sākšu jaunu dzīvi –, ir vajadzīgs miers dvēselē un skaidra apziņa. Bet cilvēkam, kurš naidā vai izmisumā trīcošām rokām riņķo vāveres ritenī starp nožēlojamu algu, augstām īres maksām, kredītiem un cenām, kuras aug burtiski kā sēnes pēc lietus, apziņa nevar būt skaidra.
Stop! Pietiks! Kāpiet no tā ārā! Kaut uz mirkli. Ticiet man, jūs neesat vainīgi pie apkaunojoši mazajām algām un milzīgajiem tēriņiem par īri, apkuri, medicīnas pakalpojumiem, bērnu izglītību un elementāro pārtiku. Un arī kredītus jūs neņēmāt vieglprātīgi! Jums ir visas tiesības dzīvot labāku un cilvēka cienīgu dzīvi. Un nav te nekāds «tik pacieties, debesīs labāki būs!» Tomēr, lai savas tiesības izmantotu, vispirms jāiemācās sevi aizstāvēt. Savukārt, lai aizstāvētu, jābeidz būt kā savilktam nervu kamolam, jo, ticiet man, nav nekā vieglāka, kā manipulēt ar savilktiem nervu kamoliem.
Ir tāda Džeina van Lavika-Gudola – pasaulslavena primātu pētniece. Varbūt atceraties, senos laikos visi krāja Apvāršņa grāmatu sēriju – tajā iznāca vairāki viņas darbi. Gudola Āfrikas džungļos novēroja un aprakstīja kādu zīmīgu uzvedības modeli šimpanzu sabiedrībā. Kad viens no bara iemītniekiem bija uztraucies, uzbudinājies vai stresa mākts, kāds no vecākiem un autoritatīvākiem šimpanzēm tūlīt metās viņu mierināt – glāstot, ieskājot, samīļojot. Izrādās, pat, Darvinaprāt, mūsu tālie senči, kas palikuši zemākā evolūcijas attīstības ķēdē saprot to, ka viņu sabiedrība nevar pastāvēt, ja to plosa dažādas psihozes.
Nepārprotiet, es te neaicinu jūs kāpt kokā un citam citu atblusot. Tas gan būtu skats! Tomēr Ziemassvētku nedēļa, brīvās gadu mijas dienas ir retā iespēja, kad ģimenes, radu un draugu lokā atbrīvoties no šī postošā un histēriskā stresa stāvokļa, kas noārda un sagrauj mūsu kopējo iespēju noturēties uz ceļa, kas ved laukā no bedres. Visas šīs sevis sakārtošanas un meditācijas skan smalki un latvieša prātam tas ir tāds svešāds blabla. Tomēr patīkama saruna, ieklausīšanas citam citā, iedrošināšana, uzmundrināšana, svecītes eglītē – tie visi ir mūsu valodas pamatjēdzieni, ābeces patiesības, kuru dēļ nav jāapmeklē Austrumu skolās mācīti guru. Mēs protam un varam palīdzēt cits citam, ja ļoti vajag.
Šajā gada nogalē pat negrasos darīt neko īpašu. Droši vien kurināšu krāsnis aukstā un izsalušā mājā, rakšu sniegu, kas pieputināts līdz viduklim. (Ja kādam vienšūnim šajā valstī šķiet, ka sniegs snieg tikai viņam, bet Jundzem, nē, viņš maldās.) Jā, varbūt izrotāšu kādu vecu ābeli dārzā, vai izdomāšu vēl kaut ko. Vienu gan zinu droši. Es vienkārši nospļaušos uz visiem šiem alkatīgajiem rēķiniem, budžetiem, benzīna, kafijas, dārzeņu un augļu cenu vājprātiem. Ja kāds iedomājas, ka esam dzimuši tikai tāpēc, lai uzturētu nesakarīgu nodokļu mašinēriju, birokrātus un alkatīgus kapitālistus, lai meklē muļķus citur. Viss ir kārtībā, diena tūlīt kļūs par dažām minūtēm garāka, bet mums ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi. Skaistus jums šos Ziemassvētkus!
