Jau atkal ir debesis pušu un no tām, kas to būtu domājis, sākusi birt balta, visnotaļ dīvaina pulverveidīga viela! Kamēr eksperti noskaidros, vai tas gadījumā nav veļas pulveris, kokaīns, vai varbūt tomēr tikai sniegs, mūsu dzīve kādubrīd būs maķenīt traumēta. Kā teikts valsts galvenajā pēdējo dienu ziņā – braukšanas apstākļi ir apgrūtināti visā Latvijā. Par gājējiem – pa slidenajām ietvēm šļūcējiem, pa kupenām klunkurotājiem un gandrīz līdz viduklim pa sniegu brienošajiem – par mums šajās ziņās nepauž neko.
Nē, taupība, protams, ir laba lieta, solījumi ārzemju onkuļiem arī. Bet kāpēc tomēr visa valsts tālab uz ausīm jānoliek, jo tā īsti līdzekļu sniega šķūrēšanai nepietiek, jo sētnieku algas ir tiktāl konsolidētas, ka jau otro ziemu par šādu samaksu, kāda nu tā ir, tie izrok labi ja taciņu līdz atkritumu konteineriem un tautai jāpriecājas, ka pat tik ir nošķūrēts. Skaidrs, ka dabas māte reizēm mēdz uzglūnēt, īpaši jau mūsu platuma grādos, bet kāpēc neviens par to tā īsti raizi netur? Tagad pat sabiedriskais transports pa puse paralizēts, neatliekamā medicīniskā palīdzība liek pagaidīt vai tiek atlikta vispār, braukšana ar personisko auto arī kā laimes loterija, cilvēki krīt, lauž kaulus, saaukstējas.
Ziniet, pēc kā es šajā haosā sāku tīri cilvēciski ilgoties? Pēc stiprās un harizmātiskās rokas, kas saliek visus pa vietām – mobilizē, ja vajag, armiju, zemessardzi, simtlatniekus, bezdarbniekus, kas izdala sniega lāpstas un saka – laiks rakt. Bet kas tev deva – tajā gaudenībā, ko Latvijā dēvē par demokrātiju – neviena vēlētā amatpersona par tādu radikālu soli acīmredzot nespēj iedomāties, bet ilgas pēc stiprās rokas ir publiski nosodāmas. Turklāt pareizs menedžments jau esot tāds, ka valsts ir jāvada no ministru kabineta ēkas kabinetiem, Jēkaba ielas – var jau reizi pa reizei aizšaut uz zooloģisko dārzu, bet tas īpašos gadījumos. Pārējā laikā bāzt degunu ārā nav ieteicams. Respektējot to, jau laikus sarkstu un nokaunos par savu aplamo vēlmi pēc kārtības un saimnieka valstī, jo tā ir kaitīga, Latvijas idili graujoša. Kas par to, ka es maksāju nodokļus un drīz maksāšu vēl lielākus? Kas par to, ka esmu likumpaklausīgs, apzinīgs pilsonis un man liekas – tāda lieta kā kārtība valstī un rūpes par tās iedzīvotājiem būtu vērtība numur 1? Ja liekas, var nokrist un sasisties.
Viss jau ir labi vien, kamēr mēs esam tādi, kādi esam – gaudeni, tizli, depresīvi un lēmēti, dzīve valstī kļūst aizvien zvērīgāka. Nav jābūt analītiķiem. Pietiek palasīt nedēļas kriminālziņu virsrakstus. Jaundzimušo līķīši izgāztuvēs, sakosti zīdaiņi suņubūdās, dēls, kas slēpj mātes līķi pagrabā, lai viņas vietā saņemtu pensiju, kāds apgāna kapus, atrod piekautu puisēnu, audzē marihuānu, izvaro 81 gadu vecu kundzi. Un tā tālāk un tā joprojām. Jautājums tikai – cik tālu? Nu nav visi mūsu laikabiedri garā tik stipri, lai izturētu to, ko tiem krāmē virsū. Ja pašu valdība un pašu Saeima pret pilsoņiem izturas kā pret lopiņiem, tad nav brīnums, ka dažs sāk zāli grauzt.
Var jau, protams, iegrimt vaimanoloģijā – ir krīze, kredīti un visas citas bēdas. Tomēr, manuprāt, galvenais kā mums šobrīd pietrūkst visiem kopā – gan kā indivīdiem, gan sabiedrībai – ir līderi un pilsoniskās apziņas trūkums, nevis brīvie līdzekļi bankā. Tie pēdējie, protams, noderētu, bet tas nudien nav svarīgākais. Nu labi – esam ievēlējuši nulles. Bet kāpēc paši tādi esam – kāpēc neprasām no viņiem atbildību? Kāpēc lielākais, uz ko esam spējīgi, ir samesties sniega lāpstām, lai izdarītu to, par ko algojam namu pārvaldes? Kāpēc pieļaujam, ka notiek tā, kā notiek? Vai tiešām ir jāpienāk reālai stihijai, jānotiek globālai nelaimei, lai mēs pamostos un sāktu domāt?