Pirms gadiem pieciem, kad pasaulē sākās lielais riebuma vilnis pret globalizācijas procesu rezultātā atnestajiem Ziemassvētku komerciālajiem džingelbeļļiem, pa internetu klejoja kaudzēm parupju karikatūru, kas izsmēja veco dumjo Santa Klausu un viņa ragaino transporta draudziņu Rūdolfu. Toreiz pat Latvijas mediju komentētāji nekautrējās intelektuāli saboksēt reklāmas kampaņas rezultātā radītā svētā Nikolaja jau tā sarkano degungalu.
Kāds laiciņš no šīs nu jau sen piemirstās ņemšanās ir pagājis, un 2010. gada nogalē esam nodzīvojušies tik tālu, ka lielo kaku zem Ziemassvētku eglītes visai Latvijai atkal jnoliks ne jau nu kaut kāds no karikatūrām izkāpis ņirdzīgs vecis sarkanā kažokā, bet gan mūsu pašu jaunievēlētā valdība, kas, aktierus pamainījusi, turpina nu jau pāris gadu ilgstošo realitātes šovu – spēlējam demokrātiju Latvijā.
Visādu pārgudreļu riņķī un apkārt nudien netrūkst. Viens zina to, otrs šo, trešajam uz galda ir tiešā truba ar starptautiskajiem aizdevējiem. Tomēr ievelciet elpu, aizskaitiet līdz desmit, ja tas palīdz, un nomierinieties. Kad tas izdarīts, pavērojiet, kas īsti notiek. Nezinu, kādi būs jūsu secinājumi, bet es jau labu brīdi mostos ar sajūtu, ka mani un jūs visus manipulē uz velna paraušanu. Uzdodiet sev jautājumu – ko jūs konkrēti zināt par visu šo šļuru – budžetu, starptautisko aizdevumu, nodokļu sistēmu, aizdevēju prasībām. Paņemiet baltu lapu un mēģiniet pierakstīt.
Es to izdarīju. Un skaidri ieraudzīju, ka nezinu neko! Kā paskaties – tas ir konfidenciāli, tas slepeni, tas domāts šauram izredzēto pulkam... Dezinformācija un dažādas murgoloģijas par šo tēmu ir vairāk nekā Aukstā kara gados par atomsēnes tēmu. Jūs, pamuļķie un naivie kultūras darbinieki plaukšķiniet plaukstas par savām garančām un utojieties ap Spēlmaņu nakti, jūs, vienkāršā tauta, līksmojiet par dziedošajām ģimenēm, bet sportiski aktīvie var padzert alu un pabļaut – šaibu! šaibu! arēnā Rīga. Pa to laiku īstie ļaudis, īstajās vietās visu nokārtos!
Nezinu kāpēc, varat to norakstīt kaut uz pilnmēness iespaidu, nepamet sajūta, ka aiz visām šīm kliķu, partiju un sektu spēlēm kaut kur ir pazudusi Satversme un demokrātija, par kuru ar putām uz lūpām Latvijā mēdz runāt teju vai katrs politiķis. Kad jāpiemin vecais un negantais Ulmaņu Kārlis, kas patrieca Saeimu, tad šie rietumniecisko uzskatu propagandisti lec teju vai no biksēm ārā, stāstot, kāds šamējais bijis maita un demokrātijas smējējs, bet tad, kad pašiem pa kluso jābīda slepenie protokoli un budžeta pigori, viņi uzvedas kā mazi diktatori. Demokrātija? Piedrāzt to veco kundzi! Mums ir vienošanās par konfidencialitāti, mēs ar džekiem nospriedām, ka jūs, detaļas padzirdējuši, kļūsiet nervozi un uzdosiet stulbus jautājumus.
Latvijas Republikā reizi gadā – 23. augustā – allaž tiek pieminēti t.s. Ribentropa Molotova slepenie protokoli. Skolas bērniem par to visu stāsta – tas bija kliedzošs demokrātijas pārkāpums, redz, sliktie onkuļi un svešās varas sarunāja, bet Latvija dabūja ciest. Ar ko šobrīd visa šī pašmāju konfidencialitāte budžeta, aizņēmumu, īpašo banku projektu lietās ir labāka?
Pasaulē ja sen nav modē vienpersoniski diktatori. Ne goda vārtos smaidoši, ne uz bruņutransportiera lūkas stāvoši. Modē ir dīvainas demokrātijas, kurās dažas cūkas allaž ir vienlīdzīgākas par citām. Nezinu, kā jums, bet man nudien negribas, lai Latvija pārvērstos par Orvela vārdā nosaukto dzīvnieku fermu. Tomēr nezin kāpēc ir šī sajūta, ka pilnai laimei trūkst vien vecā labā kombikorma.