Tas nudien nav jaunatklājums, ka mūs, Latvijas iedzīvotājus, naudas lietas, reālā ekonomika un likumdošana galīgi neinteresē. Toties paklaigāt par dažādu populistu vai veiklu PR speciālistu pasviestajām sirsnīgi jutīgajām tēmām – to gan protam! Tieši šī iemesla dēļ jau arī mūs slauc kā kaimiņa kazu – analfabētisms iepērkoties, analfabētisms slēdzot elementārus līgumus. Paši vien vainīgi, bet nevienu jau tas nesatrauc. Atkal iesmērēja veikalā kaut kādus atkritumus – nu, protams, slikti. Darba devējs lika parakstīt tik sirsnīgu darba līgumu, ka pret tādu iebilstu pat senie galeru vergi – ir taču krīze valstī! Labā banka uz galvu reibinošiem procentiem iedeva kredītu sarūsējuša auto vai no kartona celtas mājiņas iegādei, kuras mūžs būs krietni īsāks, nekā kredīta atdošanas termiņš – tā taču ir gandrīz katram!
Arī mana sestdienas komentāra temats jūs droši vien neinteresēs, jo runa būs par nopietnu kultūrpolitisku un arī finanšu lietu. Formālais iemesls ir mūsu kultūras ministra Inta Dāldera šīs ceturtdienas visnotaļ patētiskais paziņojums par to, ka « nacionāla kultūra ir mūsu identitātes pamats un valsts par to nes pilnu atbildību». Svarīgākā šajā paziņojumā ir pirmā rindkopa: «Nacionālās kultūras iestādes un kultūrizglītības struktūras, kas patlaban saņem valsts dotāciju, tai skaitā, septiņi valsts dibinātie teātri, Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Nacionālā bibliotēka un citas, arī turpmāk tiks finansētas no valsts budžeta, un jebkādas spekulācijas vai izdomājumi par šo iestāžu statusa maiņu un izmaiņām to finansēšanas kārtībā, ir apzināta sabiedrības maldināšana.» Pārējo var droši nelasīt.
Tiem, kuri par kultūru interesējas reizi pāris gados, paskatoties pa televizoru kādu vecu latviešu mākslas filmu, šāds paziņojums neko neizteiks. Tomēr, tie, kam kultūra ir ikdienas darbs labi zina, ka jau no agra pavasara kultūras jomu burtiski krata dažādas spekulācijas, ko varētu saukt arī par neoficiālu informāciju, jo to aizkulisēs izplata ne jau kaut kādi noplukuši bezsugas sušķi, bet gan visnotaļ atbildīgas amatpersonas un politiķi. Spekulāciju būtība – Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) kārtējās slepenajās sarunās ir pieprasījis, lai valsts beidz piešķirt līdzfinansējumu tā sauktajām valsts kapitālsabiedrībām, kuru statusam jau kādu laiku atbilst vairākas lielas Latvijas kultūras iestādes – tostarp profesionālie teātri, Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tiek kaismīgi runāts arī, ka ministrija gaidāmo vēlēšanu dēļ rūpīgi slēpjot nepatīkamu dāvanu – 2011. gadā plānotais cirtiens kultūras sfērai esot vismaz 20 miljoni latu. Spriež, ka scenārijs būšot tāds pats kā ar pensionāru apkrāpšanu pirms pašvaldību vēlēšanām. Dienu pēc tām Einaru Repši un Valdi Dombrovski dievinošie lauku mammuki uzzināja, ka pensijas viņām tomēr tiks samazinātas.
Šīs spekulācijas, ko varētu saukt arī par nekrietnām baumām, diemžēl izskatās pietiekami reālas tajā ziņā, ka pilnībā atbilst valdošo partiju darbības stilam, garam un būtībai. To raksturo vēlme par katru cenu turēties pie varas – arī tad, ja jāmelo un jākrāpj visai valstij, tā teikt precedenti ir bijuši. Beidzoties zapšu vārīšanas un konservēšanas drudzim, saules nogurdinātajā Latvijas kultūras sabiedrībā spriedze tomēr sāk augt – to vairo reālā situācija (kaut vai tas, ka, piemēram, teātri, savu repertuāru var saplānot tikai uz pussezonu – līdzīgi ir arī ar muzejiem), jo 2011. gada finansējums ir kosmiska mēroga mīkla. Līdz ar to briest neapmierinātība ar ministrijas un ministra darbu un, visticamāk vienīgi vēlēšanu tuvums glābj Dāldera kungu no pamatīgas publiskas kritikas – pēc būtības tai šobrīd nav nekādas jēgas.
Uz šāda fona Inta Dāldera ceturtdienas paziņojuma racionālā daļa, kas nesatur tiešus Vienotības reklāmsaukļus, ir gluži pašsaprotama un skaidra, tomēr skaidrību tā nevieš. Ja aptaujātu kultūras speciālistus, uzdodot viņiem elementāru jautājumu par šī paziņojuma ticamību, droši vien atbildes nerunātu par labu Intam Dālderim. Turklāt, nebūsim naivi, tā nav tik daudz personiska neticība kādam konkrētam ministram, cik valdībai kopumā. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka ne jau kultūras ministrs vienpersoniski lemj par finanšu lietām nozarei. Ja vēlamies kļūt racionāli un nepārtikt no spekulācijām, kā to visi šajā valstī, cerams, vēlas, ir nepieciešams saņemt skaidru atbildi – kādas (un cik kategoriskas) bija aizdevēju prasības attiecībā uz kultūru pavasara slepenajās sarunās, kurām prasībām Latvijas puse piekrita vai nepiekrita. Un te nu mazāka nozīme ir Inta Dāldera priekšvēlēšanu solījumiem. Būtisks šeit ir arī meistarīgā sarunu vedēja – lieliskā Nukāvarnesolīt kunga viedoklis un radošā darbība, viņš, kā zināms, ar kultūru nav lielos draugos.
Tāpat ne mazāk svarīga un skaidra atbilde ir nepieciešama jautājumā par nākamā gada kultūras finansējumu. Baumas par 20 miljonu samazinājumu (vai pat lielāku) šajā paziņojumā galīgi nav kliedētas un tāpēc solījumam, ka izmaiņu «finansēšanas kārtībā» nebūs ir pupu mizu vērtē. Tas drīzāk ir no sērijas – algu maksās 20. datumā. Ja nebūs šomēnes, varbūt pēc diviem. Var jau paironizēt, kā, piemēram, Andrejs Žagars operā varētu pats iestudēt, dziedāt, dejot un vēl diriģēt par vienu algu, tomēr nepārprotami liesais 2010. gada pirmās puses piedāvājums muzejos, teātros, koncertzālēs rāda vienu – t.s. nacionālās nozīmes kultūras iestādes jau tagad balansē uz tās finanšu robežas aiz kuras sākas bankrots, diletantisms un neprofesionālisms. Līdz ar to mana komentāra secinājums jūs noteikti iepriecinās – optimismam šajā ziņā nav nekāda pamata.