Bars, bars, bars

Viss attīstās, viss turpinās. Šonedēļ sirsnīgi paziņojumi gan dzīvē, gan kultūrā birst kā no pārpilnības raga, visvarenais valsts mēroga mobings pieņemas spēkā, cilvēki trako un pastiprinātos tempos izpērk nervus nomierinošus preparātus.

Varbūt Repšes kungs savā smukajā ādas ancukā varētu uzlikt tiem kādu papildu nodokli – piķis valsts kasē ienāktu ne mazais, arī kontrabandisti varētu uzvārīties. Iedomājieties virsrakstus – brašie un atbildīgie valsts dienesti ne vien trenkā skuķus un piketētājus, bet arī uz robežas aiztur vērienīgu baldriāna kontrabandas partiju! Konfiscēto preci izbaros kaķiem. Diemžēl ironija šajā situācijā ir vienīgais, kas uztur veselīgu dzīvotdziņu un saprātu normas robežās, jo, paraugoties apkārt, nepārprotami redzams, ka paši vien esam vainīgi, ja uzvedamies kā dumji bara lopiņi.

Gandrīz jebkuras tālredzīgas uzvaru nesošas stratēģijas pamatā ir postulāts, kas, formulēts vienkāršā valodā, skan šādi – nekad nesit visiem uzreiz, tas ir drošākais ceļš uz zaudējumu. Šīs, šķiet, jau Nikolo Makjavelli pamanītās ābeces patiesības neievērošana maksājusi dzīvību ne vienam vien pagātnes tirānam un diktatoram, tāpēc šodien to neizmanto tikai bezbailīgi muļķi. Gudrie savus plānus vērpj pamazām, un uzskatāms piemērs šajā ziņā ir teātros notiekošais.

Visvarenais plāns paredz teātru dotāciju samazināt noapaļotos skaitļos no septiņiem miljoniem uz diviem miljoniem latu. Valdība (uzsvērsim vārdu valdība, nevis tās skrūvīte ministrija) ir pietiekami rafinēta, lai nebelztu pa teātriem visā frontē, jo, ar vienu vēzienu mēģinot nosist visus teātrus, var gadīties – atsitiens būs tāds, ka zobus nāksies lasīt pa vienam un ilgi. Tad nu ar makjavelliskiem formulējumiem tiek atrasts sliktais un mākslinieciski nekvalitatīvais teātris kaut kur Dieva aizmirstā provincē, kur kārtīgs letiņš savu kāju nesper, un viltīgais plāns var sākties. Un sākas ar.

Sliktākais, ka arī starp kultūras cilvēkiem tūdaļ uzrodas pakalpīgi kvekšķi, kas, izrādās, jau sen zinājuši, ka Daugavpils teātris ir pārākais mēsls. Lai nu situācija ir, kāda ir – varbūt šo reveransu pamanīs, punktus ieskaitīs un kādu drumstalmaizes gabaliņu atmetīs. Pupu mizas! Ja jau ir sākušies publiski murgi par mājokļa, sadzīves tehnikas un citiem nodokļiem, bet deputāts no tribīnes sper ārā kaut ko par nāvi okupantiem, tad pilnīgi acīm redzami skaidrs, ka esošā vara tūdaļ salaidīs dēlī visu, ko vien spēj salaist. Noteikti būs vēl sliktāk! Pēc mēnešiem trim, sešiem vai deviņiem Daugavpilij sekos viens vai vairāki turpinājumi, kur šodienas uz muižu braucēji pušelnieki, kas tik mīļi cer sarunāt kaimiņa pļaviņu, paši dabūs pa kārnajiem vai ne tik kārnajiem mīkstumiem. Starp citu, brāļi Kaudzītes to visu smuki aprakstījuši jau pirms 130 gadiem, tikai viņu cītīgajiem lasītājiem joprojām pietrūkst prāta, lai romānā lasīto kaut nedaudz vispārinātu un pārceltu šodienas situācijā.

Latviešiem diemžēl nepiemīt nedz vajadzīgā smadzeņu kapacitāte, kas ļautu reizi par visām reizēm izbeigt tautas čakarēšanu, nedz elementāras solidaritātes izjūta. Tā vietā, lai iestātos kopīgā frontē pret tiem, kas tagad viltīgi cērt pa gabalam no astes vienam, otram, trešam, ar mazohistisku paštīksmi vērojam, ka slikti tagad ir policistiem, ārstiem, skolotājiem, medmāsām, aktieriem, diriģentiem, mūzikas skolu un bibliotēku darbiniekiem. Tā viņiem vajag, šiem treknajiem cūkām, jo arī es te, tik pareizs būdams, tā ciešu, tā ciešu, bet viņi, redz, rauš baigo piķi spaiņiem! Sitiet mani vēl, vēl, mmm!

Attopieties, ļaudis! Tas ir tāds skolotāja sabārta oktobrēna līmenis.

Kamēr nebūsim solidāri, lai arī kādu profesiju vai izglītības loku pārstāvētu, mēs būsim aunu bars – augstskolas diploms te nepalīdzēs. Bet kur aitas, tur obligātie cirpēji. Valdošā elite šo mūsu solidaritātes un pašcieņas trūkumu sekmīgi izmanto valsts mērogā, šis metalīmenis tālāk sazarojas mazākos līmeņos, skarot uzņēmumus, iestādes, firmas. Nervus nomierinošas tabletes te neko nelīdzēs. Vajadzīgs vēss prāts un sapratne, ka izdzīvosim tikai visi kopā.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais