Allaž esmu brīnījies, kas notiek ar latviešu prātiem, tiklīdz šo zemi piemeklē ekoloģiska kataklizma, kam vārdā vasara. Kā dažas dienas uzspīd saulīte, tā sākas. Kāds paziņa reiz jokoja, ka vidusmēra latvietim ziemas salā smadzenes sasalstot, bet vasaras saulē iztvaikojot.
Negribētos domāt, ka ir tik ļauni, un tomēr saules apreibušie šobrīd uzdarbojas it visur – uz ielām, birojos, veikalos. Visriebīgākais šādā laikā ir vadīt auto – jo uzminēt satiksmes līdzdalībnieku nākamā mirkļa rīcību spētu vien dižais Nostradams, un arī tad ne vienmēr. Šis neprāts šķiet pārņēmis visu pasauli, pludmales ieskaitot. Nu sakiet, kā, piemēram, ir jāsauļojas, lai iedzīvotos otrās pakāpes apdegumos? Ar pēcpusi grilā? Bet štelles notiek!
Kā jau ierasts, tveices un atvaļinājumu laiku, kad visiem viss vienalga – tagad galvenais tā labi atpūsties –, parasti izmanto tie, kas atšķirībā no pārējās tautas daļas pieraduši domāt dažus gājienus uz priekšu. Saistībā ar rudenī gaidāmajām vēlēšanām patiesi ir ko pasmadzeņot. Gan esošās ģēlas jānoved līdz galam, gan jāsabīda gali tā, lai arī turpmākos četrus gadus varētu sēdēt pie šprices. Bankas, uzņēmumu valdes, jaunas kules vecajiem krabjiem un citi nieki jau pārkarsušo tautu nekad tā nopietni nav interesējušas. Līdz rudenim, kad karstums rims, lietas būs pārliktas pa citiem plauktiņiem, nāks jauni lozungi, jaunas un iedvesmojošas iniciatīvas.
Nu kuru gan šobrīd, piemēram, uztrauc Jāņa Dombura cepšanās ap LTV? Nevienu! Lielās debates ir par to, vai Domburs ir «Žurnālists» ar lielo burtu, vai «muldoņa». Vareni gan! Tas, ka pavisam neiedomājami būtu šādi apspriest kāda stipra privāta kanāla politiskā šova vadītāju, nevienam no interneta ekspertiem pat nenāk prātā. Bet sabiedriskais kanāls uz māla kājām – to var mīcīt katrs kveksis, kam šajā valstī ir vai nav teikšanas. Paskatieties vien, kas notiek kopš pavasara, kādas košas debašu tēmas: Miroslava Koda akcents, Ilzes Naglas dators un Neo, Kārļa Streipa nepiedodamie (?) izteikumi, komentējot gaudeno Eirovīziju, tagad Domburs... (Un redzēs, vai kaut kas no šiem kritikas pīrāgiem neatleks šo rindu autoram par nupat uzrakstīto...) Dauza katrs, kam ienāk prātā. Nu, bet, galu galā, tas ir spilgts apliecinājums – Gebelsa pilnveidotā Ļeņina tēze par to, ka revolūcijā uzvarēs tas, kurš ieņems telegrāfu, nedaudz pārfrazēta, darbojas šodien – uzvarēs tas, kurš sekmīgāk manipulēs ar informāciju. Skaidrs, ka daudziem politiskajās debatēs gribētos skatīt mazu, nepieredzējušu un nedaudz trīcošu debašu vadītāju, kurš tikko beidzis kādu žurnālistu skolu un, protams, neatceras, ko svaigi pārkrāsotie kungi runājuši pirms četriem, astoņiem vai divpadsmit gadiem.
Daudz interesantāks un pētīšanas vērts fenomens, salīdzinājumā ar šo dunduru un dunduku laiku nepārejošo dullumu, ir tas, ka šovasar, par spīti piesmietajam kultūras finansējumam, valstī, kur sen visam vajadzēja apstāties, lietas joprojām notiek. Teātri, nezinot, cik patiesas ir superslepenās baumas par kapitālsabiedrību iespējamu nefinansēšanu nākamgad, veido nākamās sezonas repertuārus. Ik pārdienas veras vaļā jaunas izstādes, jūlijā mūs sagaida vairāki nopietni mūzikas festivāli un labi koncerti, Dainis Kalns sācis publikai redzamu rosību ap Siguldas opersvētkiem, tiek izdota virkne tiešām nopietnu grāmatu, Skolēnu dziesmu svētkus pat nav vērts pieminēt – katram redzams, visa Rīga viļņojas. Pāris stundu lidojuma attālumā no šejienes – Londonā – ar kultūru joprojām pelna miljonus. Tērnera glezna Romas ainava šonedēļ Sotheby's izsolē pārdota par 29, 7 miljoniem mārciņu. Miljonus arī dāvā tautai. Pazīstamais kolekcionārs Čārls Sāči uzdāvinājis britiem savu mākslas galeriju ar 25 miljoniem vērtu darbu kolekciju. Un ko paveikuši mūsu miljonāri uz šī fona? Neko vairāk par galdiņa abonēšanu Jaunajā vilnī neesmu dzirdējis.