Šodien Saeimā būtu jānotiek Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdei, kas tā vai citādi varētu pagriezt to, kādā virzienā attīstīsies notikumi Daugavpils teātra lietā. Kā vienmēr, taisnība šajā pietiekami sarežģītajā situācijā nav vis tam, kurš skaļāk bļauj, bet gan kādai augstākai loģikai.
Tikai tā, tāpat kā savulaik objektīvi spiestā, bet izcili neveiksmīgā Jaunatnes un Operetes teātru likvidācija, agrāk vai vēlāk parādīs, vai izvēlēta pareizā stratēģija.
Slēdzam
Ir krīze, tāpēc raudzīsimies pragmatiski uz variantu, ja Daugavpils teātri slēdz. Problēmu teātrim pietiek tāpat kā sunim blusu rudenī. Būtībā tā ir visai kultūras videi raksturīgais niķis – gadiem neievērot tās vai citas kultūras iestādes menedžmenta problēmas un izlikties, ka lietas ir kārtībā. Tas vienlīdz attiecas uz teātriem, muzejiem un citām struktūrām. Dabiski, ka dižķibeles apstākļos slēptie nesmukumi uzpeld, un principā Daugavpils teātris ir atļāvies to, kas vienu privātu struktūru novestu pie bankrota gada laikā. No krīzes loģikas būtu pareizi vājākos posmus likvidēt. Bet ko darīt tad, ja krīze ievelkas, – atvienot nākamos vājākos ķēdes posmus vai ķerties pie kārtības ieviešanas visos līmeņos?
Likvidējot Daugavpils teātri, sliktākais ir tas, ka lielos vilcienos slēgšana nedos nekādu ekonomiju. Citu teātru viesizrādes Latgalē objektīvi nekad neaizstās vietējā teātra pastāvēšanu. Turklāt arī finansiāli šāda, piemēram, Valmieras teātra, viesizrāžu rīkošana izmaksās ne mazāk kā vietējā teātra pastāvēšana. Slēdzot Daugavpils teātri, ir vēl citi riski. Kultūras jomā visa Latgale faktiski paliek bez teātra (gan latviešu, gan krievu). Pilsētai, kas pretendē uz Marka Rotko centru, tas ir mazākajā mērā dīvaini, ja vien tā apzinās, kādus kultūras pienākumus šāda Rotko vārda valkāšana Daugavpilij uzliks (to gan, šķiet, maz kas apzinās). Ar švaku lokālas nozīmes futbolu un hokeju te noteikti būs par maz.
Ideoloģiskajā ziņā Daugavpilī un faktiski visā reģionā latviešu diaspora tiek pamesta likteņa varā. Tā nudien nav laba zīme pārējai Latvijai, īpaši jau partijām, kas mūs periodiski biedē ar gaidāmo krievu nākšanu. Teātra slēgšana ir ļoti slikts signāls arī krievvalodīgos pārstāvošajām varas partijām, kas šādā gadījumā neveic savas diasporas aizstāvību. Arī starptautiskā mērogā: slēgt vismaz formāli profesionālu krievu teātra trupu Latvijā – pēc kā tas izskatās?!
Neslēdzam
Neslēgt un atstāt Daugavpils teātri, neko nereformējot, krīzes apstākļos tomēr būtu pietiekami liela izšķērdība, tāpat kā tā bezierunu nodošana pilsētas rokās. Vai pilsētai, kurā apmēram 80 procenti iedzīvotāju nav etniskie latvieši, būtu kāds pienākums uzturēt latviešu trupu? Elementāra biznesa loģika saka nē, jo tā bija, ir un būs nerentabla. Rentabilitātes meklējumos Daugavpilij drīzāk varētu rasties vilinājums pagriezt teātri tuvāk tautai. Pie šāda modeļa aktieri varētu vaiga sviedros rauties ģedmorozu un sņegurku lomās skolās un bērnudārzos, kā to vienubrīd mēģināja ieviest kāds no neskaitāmajiem Liepājas teātra direktoriem. Tieši tālab ne īpaši apsveicama ir ideja par to, ka Kultūras ministrija atdod kontroli pilsētai. Jo tieši KM, ja tā darbotos šajā jomā kā aktīvs spēlētājs, ir galvenais garants kvalitātes kritēriju uzturēšanai teātrī situācijā, kad kase un lokālā situācija nudien nav labvēlīga augstās mākslas uzturēšanai.
Nav kultūras problēma
Būtībā Daugavpils teātra pastāvēšana nav tik daudz kultūras problēma, cik reģionāla, ideoloģiska un politiska problēma. Valstij ir jānonāk pie atskārsmes, ja reiz tās nosaukumā ir vārds Latvija, tad pilnīgi pašsaprotama ir arī nepieciešamība piemaksāt tur, kur reālās demogrāfiskās situācijas dēļ latviskums jāuztur mākslīgiem līdzekļiem. Ja latviešu valoda ir valsts valoda, teātris Daugavpilī nepieciešams kaut vai kā vieta, kur etniskajam polim, baltkrievam vai krievam dzirdēt pareizu un literāru latviešu valodu, jo ne jau veikals vai kafejnīca veiks šo apvazāto integrācijas funkciju. No politiskā viedokļa ir ārkārtīgi nekorekti, ka Latvijā pie varas esošās partijas kopš neatkarības atjaunošanas uzkrāvušas kultūrai šo misiju, nekad nepiešķirot attiecīgo finanšu nodrošinājumu. Tieši tālab ir jāsaprot – tas, kas notiek šobrīd, nav nekāda histērisku žurnālistu un teatrāļu sacelta atbalsta kņada Daugavpils teātrim, bet gan valsts budžeta mērogā santīmu vērts ideoloģisks farss, kura sliktākais iznākums būtu latviskuma sakņu nīdēšana un pat starptautiski nepārdomāta aplamība.
KM un deputātiem ir pilnas tiesības pieprasīt nodrošināt kārtību Daugavpils teātrī, radikāli mainot pašreizējo situāciju, kas kuluāros tiek dēvēta visai skarbi – panīcis pusprofesionāls teātris ar dažiem profesionālisma recidīviem. Te nu jāatgriežas pie raksta sākumā pieminētās latviešu kultūrvidē pieņemtās klusēšanas un spējas būt drosmīgiem tikai aizkulisēs. Tas galu galā veicina nevis profesionālismu, bet profesionālu katastrofu. Atbildība par kultūrā notiekošo jāuzņemas tajā strādājošajiem – tā ir vienīgā iespēja neradīt līdzīgu problēmu atkārtojumu nākotnē.