Lamatas milzu lempjiem
Maijs ar visiem saviem pilnmēnešiem, pavasara un reizēm arī siltuma atnākšanu ir laiks, kad latviešos aktivizējas dzīvības sula un enerģija. Un arī tarakāni smadzenēs. Te jau nu viņi pamazām lien laukā saulītē – kājās nostāvēt nespējīgi deģenerāti nošļukušās treniņbiksēs, pēc modes tērptas jaunavas, kuru ārējo dizainu nudien neglābs pat modes mākslinieka Dāvida ieteikums vilkt zeķes sandalēs. Narkomāni, cilvēki ar dažādu kaišu saasinājumiem, motociklisti – nāvinieki un citi labumi. Šajā laikā allaž jāuzmanās, jo, tā vien šķiet, zināmai mūsu sabiedrības daļai bremzes galīgi netur.
Šonedēļ, lasot ziņu virsrakstus, sajūtas ir tādas, it kā piedalītos kādā nebeidzamā meksikāņu seriālā. Brāļi ar mačeti (!) cenšas saskaldīt oponentu, kurš esot necienīgi izteicies par viņu māti. Ogrē pie kādas skolas atrod piekautu divpadsmit gadus vecu puiku ar smagām galvaskausa traumām. (Ievērojiet - pie kādas, jo labais tonis un politkorektums neļauj šo skolu nosaukt, bet sists tā kā Padomju armijā ģedovščinas laikos). Ķirurgi šuj klāt rokas un plaukstas, un kas tik vēl. Idiotismā izcila ir ziņa par eksāmenu domrakstu tematu noplūdi. Tā vien šķiet, ka turpmāk šo supersvarīgo informāciju nāksies glabāt KNAB un SAB CIP konsultantu uzraudzībā. Interesanti, cik gadu desmitus tas turpināsies - bezjēdzīgās izglītības reformas, dažādu mācību satura kantoru rotācijas, ierēdņu rotēšanas pēc politisko degunu principa. Rezultātā pat nieka domrakstu tematus - informāciju, kas ietilpināma uz vienas datorlapas un nudien ir visnotaļ bezjēdzīga savā sadomātajā slepenībā - nosargāt nekādi neizdodas. Varbūt lai tad ministrs pats tos tematus sacer un glabā savā datorā? Kaut gan arī to laikam nedrīkst, jo var taču gadīties kā Maizīša kungam.
Otrdien Rīgā, Lāčplēša ielā, nodega māja, kas nenoliedzami varēja kļūt par tās vecās Rīgas simbolu, kurā Bulvāru loka izbūves gados no Kurzemes pirmoreiz iebrauca pusaudzis Janis Rozentāls. Spriežot pēc aprakstiem, toreiz Lāčplēša iela - bezcerīga pilsētas nomale - bija tieši šādu ēku paradīze. Te pamatā atradās traktieri, viesnīcas, krogi un iebraucamās vietas lauciniekiem, kas ieradās Rīgā tirgoties. Divstāvu koka apbūve, pagalmos lielas kūtis, mēslu kaudzes, mazdārziņi… Grūti to visu šodien iedomāties, bet tā tas bija. Protams, ka arī nodegusī Lāčplēša ielas ēka vairākkārt tikusi uzlabota un uzfrišināta atbilstoši katra laikmeta modei, kas vēlāk gan parasti izrādījies laikmeta nabadzības apliecinājums. Tomēr tagad senā vērtība nu ir neglābjami zudusi liesmās. Žēl šīs vecās mājas! Atliek vien cerēt, ka gan jau visnotaļ pamirušajā rajonā starp Čaka un Avotu ielu, kur veikalu un restorānu telpas biežāk stāv tukšas un slēgtas nekā izmantotas, kādreiz atgriezīsies arī seno laiku ekonomiska rosība. Tomēr pagaidām, ja kāds runā par pilsētas un valsts izaugsmi un attīstību, atliek vien paskatīties šo vietu - tā neko labu neliecina: vien atmiņas par kādu 90. gados pazīstamu datorsalonu, izbijušu kinoteātri un citu izbijušu godību.
Ja reiz runājam par arhitektūras lietām, prieks, ka, pašvaldību vēlēšanām tuvojoties, beidzot ir ierunājusies saprāta balss. Ja līdz šim medijos skanēja vien tikai slavas dziesmas Liepājas Dzintaram - pamatā no arhitektu puses, kamēr sociālajos tīklos ļaudis atklāti smīkņāja par koncertzāles feileriem un neērtībām, rakstot to, ka par cilvēkiem šajā smukajā bildītē ne vienmēr ir padomāts, mūziķis Igo beidzot skaļi pateica to, ko daudzi klusi domāja - koncertzāle ir kļūdu virknējums. Tas gan, protams, arī turpmāk arhitektiem netraucēs zīmēt visādas sapņu kūkas, kuru līnijas būs tīras un proporcionālas, bet cilvēkiem neērtas un klamzīgas.
Latvijā šajā ziņā pieredzes netrūkst - Dailes teātra no franču modes žurnāliem nozīmētie sapņu krēsli (īpaši mazā zāle) vien ko vērti! Tajos sēžot, gadiem bijusi iespēja novērtēt inkvizīcijas nozīmi Eiropas viduslaiku attīstībā. Tāds klasisks arhitekta vīzijas feileris ir arī bēdīgi slavenā Barona iela, kur šajās dienās ietvju malās ik pa brīdim izraktas lamatas milzu lempjiem. Laikam jau stādīs kociņus, bet nu vismaz kaut ar lenti šīs bedres norobežotu! Pagaidām gan uz ietves ir tikai bedres, gājēji un stulbas riteņbraucējas īsos bruncīšos, kuras pat nedomā izmantot sev atvēlēto un arhitektoniski izcelto sektoru uz ielas, jo tur viņu labumus var arī nepamanīt. Jācer, ka neviens kaklu nenolauzīs!