Negribu atgriezties
Interesanti, kā laika gaitā mainās retorika un izpratne par vieniem un tiem pašiem notikumiem. Lūk, piemēram, 4. maijs. Cik sen atpakaļ daži to pat publiskās diskusijās dēvēja «par neleģitīmās un komunistu inspirētās Augstākās padomes nelikumīgu akciju», kurai neesot nekā kopīga ar Latvijas Republiku. Pēc neatkarības atjaunošanas šī diena nebūt ne uzreiz un ne bez ierunām tika atzīta par svētku dienu. Atceros, ka vajadzēja rakstīt ne vienu vien rakstu par šo tēmu. Tikai tad, kad daļa radikālo nacionālistu saprata, ka sevi ielikt dziedošās revolūcijas centrā neizdosies, pamazām un ne bez kurnēšanas tikām pie šiem svētkiem.
Laiks rit, un 4. maija notikumi, kad Latvija saspringusi pie radio aparātiem gaidīja ziņas no Augstākās padomes, kļūst aizvien tālāka pagātne, bet cilvēki, kas to pieredzējuši, pamazām zaudē jauneklīgo sparu. Tāds ir dzīves plūdums, tomēr, lai kā arī būtu, redzot televīzijā nu jau gandrīz 30 gadu senos vēsturiskos kadrus no Jēkaba ielas, nākot ārā tiem deputātiem, kas nobalsoja par neatkarību, vecās izjūtas uzliesmo ar jaunu sparu.
4. maijs ir vēsturiska diena. Tā salauza ierasto ritējumu, mainot dzīvi, lai gan izmaiņas nepienāca uzreiz. Brīvība, kas gadu vēlāk augustā nokrita šķietami viegli, ne vien deva, bet arī ņēma. Arī paši bez vajadzības daudz ko atdevām, jo bijām naivi, cerot, ka Rietumi nesavtīgi palīdzēs. Droši vien lielākais zaudējums ir pašlepnuma zudums. Ja pirms tam latvieši jutās kā pirmie puiši ciematā, tad Eiropā bezcerīgi velkamies astē. Agrākā «mēs varam» noskaņa ir kaut kur pagaisusi. Varbūt tāpēc, ka vecajā sistēmā īpaši ne par ko nebija jādomā, jo tādas lietas kā darbs un sociālās garantijas bija pašsaprotamas, kā ūdens no krāna. Tad arī bija daudz vairāk laika ņemties par idejām un taisno lietu. Tagad, kad jādomā par to, kā savilkt galus un kā izdzīvot līdz algai, nav laika filozofēt, un mūžīgais vāveres ritenis laupa lepnumu un dzīvesprieku.
Tomēr, salīdzinot starp toreiz un tagad, gremdēties nostalģiskās žēlabās par zudušo impēriju ir tukša un bezjēdzīga laika tērēšana. Atliek vien paraudzīties ārā pa logu no sava otrā stāva dzīvokļa. 90. gadā daudzstāveņu ielenktajā pagalmā greznojās labākajā gadījumā piecas automašīnas. Divas no tām visīstākie lūžņi - krietni nobraukts moskvičs un tāds pats brīnums - pretējā dzīvokļa kaimiņa zaporožecs, kas ziemā negribēja iedarbināties ne vai sitams, un tad, kad tas beidzot notika, apkārtne vēl ilgi oda pēc izplūdes gāzēm un sadegušas motoreļļas. Tagad pamēģini atrast brīvu stūrīti! Labi, ka mūsmājās vismaz nenotiek kari par to, kur vakaros novietot auto! Dažā ģimenē pat divi trīs braucamie. Padomju Savienība aizgāja nebūtībā ar vienkāršajam cilvēkam nenopērkamo auto saimniecību, pelmeņiem - kā vienīgo gaļas produktu gastronomā, pašiem gastronomiem, šņabja taloniem un paju grāmatiņām, 1. maija demonstrācijām un skaļo urrā bļaušanu, melnbaltajiem televizoriem, ģimenes apakšbiksēm, zivju ķeramajiem tīkliņiem un neregulāras formas caurumiem publiskās tualetes grīdās vietā, kur normālās labierīcībās parasti ir pods.
Es tiešām nealkstu atgriezties valstī, kur topošajiem filologiem universitātē Civilās aizsardzības lekcijās jāveic aprēķini, cik upuru būs, ja Rīgā, VEF rajonā, amerikāņi uzmetīs 20 kilotonnu atombumbu. Negribu, lai kādam būtu jāklausās lekcijas partijas vēsturē, zinātniskajā komunismā, jānodarbojas ar paškritiku, jāiet uz militārās mācības nodarbībām kara katedrā, bet sportiskam jābūt vienīgi tālab, lai kara gadījumā prastu iespējami tālāk aizmest granātu. Viss šis šķietami anekdotiskais stulbums ir to laiku realitāte, gluži tāpat kā tas, ka, lai aizbrauktu uz Roju ekskursijā, vajadzēja saņemt militāristu atļauju. Tad vēl zilcgaļa veikalos! Nezinu, no kā to gatavoja, bet droši vien visi dabiskā nāvē kritušie mājlopi bija tās neatņemama sastāvdaļa. Atceros, kā mūsu suns uz to rūca, zobus atņirdzis, un nomierinājās vien tad, kad zilcu izmetām miskastē.
Un kamēr mēs nabadzībā un sociālā vienlīdzībā būvējām gaišo nākotni, padomju valsts, par kuru dažs tagad šņukst žēla- bās, nodarbojās ar komunisma ideju eksportu, dāļājot dāsnus līdzekļus visu kalibru diktatoriem, Āfrikas cilvēkēdājus ieskaitot. Ziemeļkorejas asinskārais pīrādziņš vēl tagad žvadzina par mūsu naudu uzbūvētās atombumbas un plātās, ka noslaucīs no zemes ASV. Ir tomēr labi, ka 4. maijs toreiz pielika punktu tam visam.