Ar rekviēmu fonā
Lieldienas tuvojas, un pavisam drīz tās būs klāt, kopā jaucoties ierastajai pavasara buķetei Latvijā: neparedzamiem laika apstākļiem, bērzu sulām, gājputniem, pūpoliem, satiksmes sastrēgumiem, nesaprotamiem valdības lēmumiem, kristīgām apcerēm un gluži cilvēciskai vēlmei atpūsties. Kā pēc nedēļas gaidāmās Lieldienas saplānot, tas, protams, jūsu ziņā, galvenais tikai nekļūt par kādu no tiem idiotiem, kas sabojā svētku noskaņojumu citiem.
Kultūrā sācies rekviēmu atskaņošanas laiks. Ik pavasari pirms Lieldienām Kristus ciešanu tēma saved kopā augsto mākslu ar komerciju. Tiesa, ne tik brutāli kā Santa Klausa ālēšanās. Dziļdomīgi skumja mūzika profesionālu koru izpildījumā, apcerīga ciešanu un tukšā laika noskaņa, šķiet, ir viena no retajām publiskās izpausmes formām, kas nedaudz un nosacīti apliecina Latvijas piederību kristīgajai pasaulei. Tā pamatā ir tikpat pagāniski divkosīga kā padomju laikos, kad runājām vienu, darījām otru, bet domājām vēl trešo.
Teiksiet, ka ne? Beidziet! Nu, kaut vai stāsts par boksera Maira Brieža, pasaules čempiona boksā WBC versijā, prēmēšanu. Mediju un fanu padarīts par nacionālo varoni, kura paraugs būs iedvesmojošs ne vienam vien puikam, kas šodien nezina, kā izlādēt enerģiju, viņš pēc cīņas ar Marko Huku, nonāca birokrātijas radītajās sprukās. Čempions latviešiem ir, bet, izrādās, viņa sasniegums neatbilst nekādiem Ministru kabineta kritērijiem prēmijas izmaksāšanai. Jācer, ka politiķu kungi tiks skaidrībā ar šo kancelejiski neparedzamo situāciju un prēmijai naudu atradīs, tomēr, ej nu saproti, kā tas beigsies. Tagad visi izliekas, ka nekad nekas tāds jau nav gadījies, bet savulaik Latvijas simbolam dzejniekam Andrejam Eglītim valsts uzdāvināja dzīvokli Rīgas centrā. Tas beidzās ar tiesas procesu, uz kuru vecajam vīram nācās piestaigāt gadiem ilgi, jo likumā, izrādījās, dzīvokļu dāvināšana nebija paredzēta. Ka tik nu pēc gadiem pieciem, kad šī valdība sen būs pagaisusi, čempions par savu prēmiju nesaņem nodokļu uzrēķinu.
Masu medijos gan nekādas klusā laika noskaņas nejūt. Lokālo ziņu sadaļā virsraksti lēkā no Nacionālu jūtu piena tirgū nav līdz Latviešu pensionāre Lielbritānijā: nodokļu piemērošana pensijām ir tautas aplaupīšana. Pa vidu maisās stāsts par ugunsdzēsējiem, kas glābuši divus kaķus un vienu bebru. Imants Ziedonis Poēmā par pienu rakstīja, ka piena upe ir tā, kas vieno paaudzes, nāciju un tautas, plūstot no sanskrita pirmvalodas laikiem uz mūsu dienām un tālāk nākotnē. Dzejnieks toreiz vīpsnāja par kombikormu - nu piena tirgū nav nacionālo jūtu. Prūšu, kuršu un pārējo sentautu pēcteči tagad kļuvuši par mežonīgā kapitālisma ekspertiem, bet gotiņa, kas Latvijas laukus uzturējusi un glābusi vēl divdesmitajā gadsimtā - jā, kur paliek tā?
Vēl fonā skanošo rekviēmu noskaņā šonedēļ ķirurgi un vecmātes sūdz valsti tiesā par neapmierinošām darba algām. Te ir tikai divi jautājumi. Vai tiešām Latvijā beidzot kādā nozarē ir arodbiedrības, kas nebaidās to izdarīt, un ko iesāks valsts, kad tiesa piespriedīs, ka jāmaksā normālas algas?
Starptautiskajās ziņās mediji, protams, raksta par sprādzienu Pēterburgas metro. Analīzes tikpat kā nekādas. Nerunāsim par tādām eksistenciālām lietām, kas virzīja to jauno puisi, kurš redzams video un kuru draugi paguvuši raksturot kā dzīvespriecīgu jaunu cilvēku, paveikt to, ko viņš paveica, atņemot dzīvības citiem, sējot tik daudz nelaimju un asaru? Kādas domas viņš domāja? Uz šiem jautājumiem neatbildēs neviens. Tomēr, medijus lasot, ir ļoti grūti saprast, kas īsti noticis. Kāds bija mērķis? Kāpēc? Ir vai nav cietis kāds Latvijas pilsonis? Uzmini, nu!
Tā ir diezgan tipiska sajūta, kad, no Latvijas prom esot, lasi ziņas par dzimtenē notiekošo un nesaproti, vai var tām ticēt. Robežas starp nopietno un dzelteno žurnālistiku interneta vidē ir tik izplūdušas un nesaprotamas. Viss vienviet! Sprādziens metro un kaut kur kādā pieņemšanā uz mirkli paspīdējusī modeles intīmā vietiņa, dusmās bezspēcīgi pensionāri un smalkas ēdienu receptes, aicinājumi ziedot un reportāžas no naktsklubu aizkulisēm. Mēģināt saprast šo duļķainajai straumei līdzīgo plūsmu ir grūti. Reižu pa reizei rodas sajūta - vislabāk būtu aizvērt internetu un nedomāt par to vispār.