Britu izdevēji un breksits

Tieši pirms gada Londonas grāmatu mesē kāds izdevējs, esmu sen aizmirsis, kurš, vienā no diskusiju forumiem uz jautājumu, kā vērtējat breksita iespējamību, atbildēja īsi un tieši. Tur taču nemaz nav ko vērtēt, breksitu jau varot vēlēties vienīgi totāli idioti. Pa vidu notika tas, kas notika. Kā teiktu klasiķis, idiota sapnis piepildījās.

Šo trešdien Londonas grāmatu tirgū daudzo bezmaksas laikrakstu vidū tika dalīts arī tāds izdevums kā Publishers Weekly speciāllaidiens London Show Daily ar lielu virsrakstu jau pirmajā lapā - Brexit hurting us now, say UK publishers. Burtiski tulkojot - breksits tagad mūs sāpina, apgalvo britu izdevēji. Tajā virkne tiešām lielu britu izdevniecību izpilddirektoru, direktoru un citu augsta ranga amatpersonu sūrojas par valdības nesaprātīgo rīcību, jo dažam apgādam, izrādās, teju piektā daļa darbinieku, un te nav runa par krāvējiem, strādā, kā teikts rakstā, ar Eiropas pasēm.

Izdevēji tagad ne pa jokam norūpējušies, kas notiks tad, ja viņus tomēr nāksies zaudēt breksita turpmāko neprognozējamo konsekvenču dēļ. Un tad nu sākas tādos gadījumos ierastais uzskaitījums: pieaugšot izdevumi, sašaurināšoties apjomi, vārdu sakot, gaidāmi vieni zaudējumi, kas izskatās pietiekami iespaidīgi - apmēram 30 000 darba vietu ir zem jautājuma zīmes, savukārt apdraudētā biznesa vērtība ir vienkārši fantastiska. Izrādās, no saviem 4,5 miljardiem mārciņu gada ieņēmumiem 43% britu izdevēji nopelna tieši ārzemēs, un Eiropa šajā ziņā ir viens no lielākajiem tirgiem.

Tas tiešām ir labs jautājums, ko briti reāli taisās iesākt pēc breksita, jo visa Londona būtībā taču dzīvo uz Austrumeiropas viesstrādnieku rēķina. Viesnīcā, kurā es apmetos, darbus pamatā veica darbinieki no Balkānu reģiona. Poļi, lietuvieši un gan jau arī latvieši remontē mājas, dara citus melnos darbus, kuru veikšanai britu lumpenproletariāts jau sen kļuvis par slinku. Celtniekus netīrās darba drēbēs šajās dienās nācās vērot pietiekami bieži, savā starpā angliski viņi nekomunicēja ne reizi. Pat Kensingtonas parkā saulainā nedēļas vidus pievakarē angļu valodas skaņas bija nepārprotamā mazākumā. Čehi, krievi, horvāti, poļi noteikti bija sadzirdamāki par pamatnācijas valodas lietotājiem.

Atgriežoties pie grāmatu izstādes norisēm, no malas raugoties, gan pagaidām nekādus īpašus zaudējumus nevienā grāmatu sektorā nemanīja. Uzbraucot vienu līmeni augstāk par vienkāršajai publikai pieejamo līmeni, tirgus dalībniekiem bija iespēja nonākt telpās, kurās tiek pirktas un pārdotas grāmatu izdošanas tiesības. Šo vietu gan varētu filmēt kādos seriālos. Kāda dinamika, spraigums un emocijas! Īpaši brīžos, kad darījums noticis. Kaislības ne mazākas kā Volstrītas biržā.

Ļoti aktīvi šogad Londonas grāmatu tirgū reklamējas turku tipogrāfijas, kas acīmredzot, sajutušas breksita dvesmu nesto iespēju, meklē ceļus, kā paņemt sev kaut ko no Eiropas tirgus pīrāga. Turki negaida nekādus viesu valsts statusus, jo paši ir pietiekami naudīgi un pērk reklāmas tieši tur, kur to vēlas. Tas viss, neraugoties uz to, kādas ledainas attiecības starp Eiropu un Turciju valda pēdējā laikā. Latviešiem, tāpat kā abu pārējo Baltijas valstu grāmatu izdevējiem un poligrāfiķiem, šajā pērc un pārdod situācijā ir vienkārši jācīnās par savu vietu. Jāsaprot, ka nekādas baltiešiem ierastās mantras par kultūras mūsu unikalitāti te nedarbojas. Vai nu spēj un pārdod savas kultūras produktus, vai nu tu neesi šajā tirgū. Tas pat savā ziņā ir amizanti, mēs, kas nevaram nodrošināt vienu literatūrai veltītu mēnešrakstu visā Latvijā, cenšamies iekļūt grāmatu valstībā, kur savi preses izdevumi ir gan izdevējiem, gan grāmatu tirgotājiem, kas ir bezgala pārliecināti, ka vienīgi viņi vislabāk zina, kā ir pareizi.

Kopumā šajās dienās pavērojot Londonu, neraugoties uz pirmajiem signāliem, ka lietas varbūt neies īsti labi, britus kā pašpietiekamu nāciju arī tagad tā īsti breksita problēmas vismaz pagaidām neuztrauc. Kamēr ir, kas izved atkritumus, slauka un mazgā ielas, remontē mājas, nav jau par ko īsti uztraukties. Tieši tāpat kā pirms gada šajā laikā nevienu īsti neuztrauca breksita referendums. Var jau arī saprast, kāpēc, jo, sēžot Haidparka zālītē, pasaule liekas tāla un problēmas maz ticamas. Īpaši, ja pēc tam var izlaist slaidu loku ar savu Ferrari.