Stipendijas pamperiem

Atgriežoties Latvijā, nezin kāpēc vienmēr ir izjūta, ka reizēm cepamies, paši nesaprotot, par ko, bet sabiedrībā valda stulbs, ne ar ko īsti nepamatots mobings un vispārēja savu tuvāko nīšana.

Iespējams, tie ir mediji, kas kompostrē mums smadzenes, cenšoties iestāstīt, ka vienīgā īstā dzīve ir tas saldais atspulgs butaforiskā iedomu pasaulē, ko uzbur kādā filmēšanas paviljonā no kartona, finiera, lētas bižutērijas un no zīmolu veikaliem uz vienu vakaru paņemtiem apģērbu gabaliem, kas lielākoties ir tādi paši made in China kā viss pārējais. Iespējams, tie esam mēs paši savā apsēstībā ar to, ka labi jau var būt tikai citur. Kaut arī tur, citur, degviela ir krietni dārgāka, tāpat kā dārzeņi, gaļa un citi pārtikas produkti lielveikalos, bet veikala darbinieki no rītiem ar Fairy mazgā ietves savas tirgotavas priekšā, jo visam jābūt nevainojami labam. Un daudzi tāpat kā šeit strādā garas stundas smagā darbā.

Pašu mājās šajā laikā tiek apspriesti lēmumi, kuru ietekme ilgtermiņā varētu radīt visnotaļ globālas izmaiņas Latvijā. Proti, runa ir par grozījumiem likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos. Ja paliks tā, kā apgalvo daži šo labojumu kritiķi - ārzemniekiem faktiski vairs nebūšot šķēršļu pirkt zemi -, tad nu, lūk, aktuāls kļūst jautājums, vai kāds ir pamodelējis, kas notiks ar pierobežas apgabaliem, kur daudzviet lieli īpašumi jau sen tiek «mesti pakaļ» par sviestmaizes cenu un jau gadiem vienīgā iespēja kaut ko pārdot ir tikai tad, ja blakus atrodas upe vai ezers, kas vietu padara pievilcīgu kādam turīgākam pilsētniekam.

Nē, no vienas puses, jau varbūt nav slikti, nopirks visu par liesu sviestmaizi kādi dāņu gaļas lielsaimnieki, kas šur tur jau tā ir izdarījuši, kaut arī ar viņiem klājas visādi un lielfermu smirdoņa arī visiem aizmirsusies. Bet ja nu pircējs būs kāds respektabls rietumvalsts zicpriekšsēdētājs, kurš darbosies vārdā nenosaukta klienta interesēs? Protams, šo visu var saukt arī par tādu kā vaimanoloģiju. Tomēr tur, kur ir mani lauki, zemniekiem, kas grib saimniekot, zemes jau sen nepietiek. Viņi galvenokārt attīstās uz to īpašnieku rēķina, kas ar to paši neko nedara. Ja šajā «no rokas mutē» līmeņa līdzsvarā ienāks daži bagāti naudas maki, kas visu maksās skaidrā naudā un tūlīt, var sākties tiešām dīvaini procesi, ko pēc tam varēs dēvēt par kārtējiem mērnieku laikiem. Ja vien vēl būs, kam dēvēt. Turklāt visa šī zemes pārdošana par sviestmaizi finālā nozīmēs tās atpirkšanu par bargu naudu.

Vēl viena neizsīkstoša nedēļas tēma ir gadiem ilgā valsēšana ar Radošo personu un organizāciju likumprojektu, kas neizsakāmi ilgi turpinās dažādu līmeņu birokrātijas gaiteņos. Nu ir dzimusi kārtējā fiksā ideja, kura, visticamāk, izspēlēta, lai būtu par ko parunāt, kaut gan tur nav par ko runāt. Kādam iešāvies galvā, ka pabalstus šai sistēmai, kas paredz rūpes par bez darba un iztikas līdzekļiem palikušām radošām personām vecumdienās un slimības gadījumos, uz kurām nevar attiecināt citu likumu normas, varbūt varētu maksāt Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF). Šādi mēģinājumi sakārtot VKKF, prasot, lai tas palīdz sevi apkopt nespējīgiem veciem kultūras darbiniekiem, piešķirot tiem mūža stipendijas, notiek laiku pa laikam. Šīs idejas autori aizmirst, ka stipendijas maksā tādiem meistariem kā Knuts Skujenieks vai Džemma Skulme, lai viņi varētu turpināt radoši strādāt. Savukārt pabalsts pamperiem vai slimības gadījumā ir sociāls akts, un tas nudien nav VKKF uzdevums pēc likuma un arī fonda būtības definīcijas.

Tā vien šķiet, ka vienīgā šo runu jēga un būtība ir spārdīt bumbuli, bezjēdzīgi velkot laiku. Gan jau ierosinātāji labi zina - radošās savienības un mākslinieki šādai idejai nepiekritīs, jo tā degradē VKKF ideju. Bet likumu pieņemt, ai, kā, negribas. Kas par to, ja tas tiek solīts jau vairāk nekā desmit gadus, kas par to, ja šāda likuma pieņemšanas nepieciešamība ierakstīta citos likumos.

Visticamāk, tās ir bailes no tā, ka radošās savienības, nedod dievs, pacels galvu un sāks cīņu pret tiem, kas šobrīd ne pārāk saprotami stūrē valsti virzienā, par kuru sazvērestības teorijas vēsta, ka to esot veikli ieprogrammējuši veci čekisti un komunisti. Bet ir jau vēl vienkāršāks variants - šī vienkārši ir sistēma, kas izdevīga tiem, kam vajag, lai sabiedrībā un valstī visu noteiktu viduvējības, kas nedomā ilgtermiņā un nerēķina, ka jebkura darbība rada sekas.