Ķengas un mūžība

Šonedēļ vērojama tāda šurpu turpu šūpošanās vienā otrā kultūras jautājumā. Par simtgadi, par dejotāju tērpiem. It kā jau tikai dabiski. Kāds visam piekrīt, kāds oponē. Ir pat labi, ka debates notiek. Tomēr tonis, kādā tas viss tiek komentēts un apspriests sociālajos tīklos, jau atkal liecina par ierasto riešanos un agresivitāti.

Par to, ka tas ne vienmēr labi beidzas un ir vērts septiņreiz nomērīt, pirms aizvainot rupjiem vārdiem, liecina tie piecdesmit tūkstoši eiro, ko tiesa piespriedusi portālam TVNET par Zigmara Liepiņa, Ineses Eglītes un Dainas Markovas goda un cieņas aizskaršanu. Jāatgādina, ka tiesāšanās ilgst jau kādu laiku un pirmās instances tiesas piespriestā summa par labu prasītājiem pārsniedza pat simt tūkstošus eiro.

Gan jau portāls ķepurosies pretī arī šoreiz, pārsūdzot tiesas lēmumu un pamatojot savu nostāju atšķirībās un niansēs starp ziņu un viedokli. Arī Latvijas Žurnālistu asociācija ir viņu pusē un prāvošanās, visticamāk, vilksies vēl ne vienu vien mēnesi. Tiesas gala lēmums savā ziņā būs signāls sabiedrībai, neatkarīgi no tā, kāds tas būs. Redzēsim, kā tas viss beigsies.

Tomēr ne jau katram ir spēks un iespēja algot juristus un ekspertus, iziet visu instanču tiesu apli un gadiem prāvoties par dažiem acumirkļa vājumā pasprukušiem vārdiem. Ja nu pēkšņi deju lieluzveduma rīkotāji vai viens otrs ministrijas ierēdnis ņem nopietni to, ko daži tagad raksta savos sociālo tīklu profilos? Ja nu ņem un iesūdz? Pat ja neiesūdz, var jau teikt - štrunts par sabiedrisko domu, tomēr šādi izteikumi neliecina neko labu par to autoriem. Kā sacīja Merila Strīpa - respekts rada respektu un vardarbība vardarbību. Visu var pateikt klusi, mierīgi un bez rupjībām - gan sadzirdēs.

Zooloģiskais naids, kas brīžam plūst pāri malām, visticamāk, neskaitāmo nesakārtoto sociālo problēmu dēļ, manuprāt, Latvijas nākotnei un attīstībai ir bīstamāks nekā tās negācijas un personas, ko nereti lamā šo agresīvo viedokļu paudēji. Ir grūti saprast, kāpēc tā notiek? Iespējams pie vainas garīgās veselības problēmas. Pēc oficiālas statistikas, valstī tās piemīt cilvēku daudzumam, kas ir apmēram vienāds ar trīs līdz trīsarpus Valmieru iedzīvotāju kopskaitu. Ja šādam cilvēku daudzumam netiek sniegta palīdzība, tad dabiski viņi savus dēmonus krata pāri līdzcilvēku galvām. Kāds griež ausis sunim, kāds sit zīdaiņus, vēl kāds ķēza internetā. Jebkurā gadījumā tā ir personības degradācija.

Var jau arī būt, un, visticamāk, tas ir tiesa, ka mēs nepiedzimstam kā baltas lapas ar labo vien. Ja reiz gaļēdājam cilvēkam gēnos mājo arī sava deva agresivitātes un ļaunuma, tad ir tikai dabiski, ka, dzīvojot sabiedrībā, katram jāstrādā pašam ar sevi, lai to iegrožotu. Pat ne kaut kādu tur augstāku principu vārdā! Vienkārši padomājiet paši, kas notiks, ja katra agresija izraisīs tādu pašu pretreakciju. Tā ātri vien var atrauties. Un turklāt - sāpīgi, jo izdzīvos stiprākais. Kāpēc domāt, ka tie būsiet jūs? Pat spriežot šādās lumpenproletariāta līmeņa kategorijās, posts nes jaunu postu. Tas nav izdevīgs nevienam.

Trešā versija, ka pie visa vainīga ir valdība un politiķi, arī ir interesanta. Jā, protams, viņiem var pārmest to, ka mūsu demokrātiski ievēlētie priekšstāvji nepilda klasisko romiešu princi

pu - maizi un izpriecas. Tomēr dzīvojam situācijā, kad liela daļa cilvēku spēj un drīkst parūpēties par sevi arī paši, turklāt neesam laikos, kad kristiešus meta kolizeja lauvām, bet gladiatoru dzīvības bija daļa no svētku izklaides programmas. Vai tik reizēm šī politiķu lamāšana nav daļa no tik ērtās un parocīgās pašam nekā nedarīšanas programmas, lai attaisnotu personisko bezdarbību. Šonedēļ skatījos kādu statistiku - 41% no aptaujātajiem apgalvoja, ka viņi vispār nelasa grāmatas. Kāds pat ar to lepojas. Bet es aizvien vairāk sastopos ar tautiešiem pieaugušā vecumā, par kuriem pilnīgi skaidri redzams - viņi nespēj salikt domu, kas uzrakstīta pāris normālos teikumos. Kur nu vēl izdarīt kādus nopietnākus secinājumus. Šādi pilsoņi labklājības valsti neuzcels. Viņi ir manipulējami un cērpami.

Šonedēļ mūžības vārti vaļā. Pa tiem viņā saulē devušies izcili dažādu paaudžu cilvēki latviešu kultūrā: aktrise Maija Apine, gleznotāja Biruta Baumane, pianiste Jautrīte Putniņa, teātra pētniece Līvija Akuratere. Šādos mirkļos ir vērts padomāt par dzīvības vienreizējo unikalitāti, par tās trauslumu, par bezgala dārgo laiku, ko izšķērdējam bezjēdzīgos niekos, nīstot un pazemojot cits citu.