Ko sēsi, to pļausi

Kā sauc, tā atsaucas – vēsta vēl viena sena mūsu tautas gudrība, ko līdzās gada noslēguma komentāra virsrakstā liktajai prātulai nevajadzētu aizmirst arī nākamajā gadā. Tā nav nekāda štrunta ezotērika, bet gan paaudzēs pārbaudīta lieta. Man šķiet, ka šīs viedās mācības esam drusku piemirsuši. Vismaz, ja atceras visas tās nejaucības, ko esam veltījuši sev un citiem, apsaukājot dažādu valstu prezidentus un viņu kandidātus, pēc tam mudīgi pielienot ievēlētajiem, kā arī lamājot savējos par kaut kādiem dīvainiem iemesliem. Nu, padomājiet paši, ko ir vērta mūsu tauta un sabiedrība, ja varam tik naidīgi sašķelties kaut kādu trīsdesmit bēgļu vai vienkāršas medību fotogrāfijas dēļ?

Šie publiski sociālajos tīklos un medijos paustie aizvainojumi jau neizplēn kaut kur izplatījumā. Tepat jau vien dvēseles slēptajos skapjos uz kāda vadža krājas. Vai nav bail, ka reiz tas lūzīs un visa šī šļura velsies laukā kā mēsli no plīsušas kanalizācijas caurules? Turklāt, vai jūs kādreiz neesat padomājuši par to, ka šie lētticīgie ieraksti, ar kuriem ir pārbagāti mūsu sociālie tīkli, tiek rūpīgi pētīti un analizēti, lai ar mums varētu vieglāk manipulēt? Es saprotu, ir ļoti grūti neplūst līdzi straumei, nevienoties kopējā dziesmā brīžos, kad esam emocionāli caursisti. Tomēr neaizmirsīsim, ka reizēm šī dziesma atgādina vilku bara kaucienu.

Laiki smagi, mums daudz kas nepatīk, tomēr pozitīvā ir daudz vairāk. Par to arī šoreiz. Mans secinājums ir vienkāršs. Kopš brīža, kad pie Jaungada eglītes prezidents Gorbačovs skumīgi paziņoja par Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukumu, esam veikuši neiedomājami grūtu un panākumiem bagātu ceļu, ko paši reizēm neprotam novērtēt.

Sāksim ar gara brīvību, kuras nebija bijušajā PSRS. Padomju laikos indivīds varēja zaudēt darbu, neglābjami sabojāt karjeru un iekulties pamatīgās nepatikšanās vienas niecīgas rīcības dēļ. Nu kaut vai, ziņkārības vadīts, ieejot baznīcā Ziemassvētku dievkalpojuma laikā, lai paklausītos ērģeles. Dažs labs tagadējais kristietis stāvēja pie durvīm, šo gājēju uzvārdus cītīgi pierakstīja un uz attiecīgām iestādēm ziņoja.

Padomju laikos notika kaut kas mūsdienās tik neiedomājams, ka cilvēkiem nebija ļauts brīvi klausīties tās radio pārraides, kuras viņiem patika. Pat vairāk - tās slāpēja ar īpašiem zāģiem. Vai jūs varat iedomāties šādu situāciju mūsdienās, kad internetā Latvijas lasītājiem tiktu atļauta pieeja tikai diviem portāliem, piemēram, nra un delfiem? Mēs sev aiz muguras esam atstājuši laikus, kad vienīgā kontracepcija bija aborts, bet par erotisku žurnālu un filmu skatīšanos draudēja cietumsods. Nemaz nerunāsim par grāmatu lasīšanu, kad aizliegts bija Virza, Grīns, daļēji Čaks, Bulgakovs, Pasternaks un vēl, un vēl.

Par pagātni ir kļuvis laiks, kad pat pēc nožēlojamas ekskursijas uz Poliju - braucēju kandidatūras pirms tās tika saskaņotas nezin cik instancēs, Valsts drošības komiteju ieskaitot - ekskursantiem piespiedu kārtā bija jāraksta ziņojumi par brauciena laikā redzēto. Mūsdienās nokļūt Londonā vai Parīzē var ātrāk nekā no Ventspils Alūksnē. Turklāt nevienam nav jāprasa īpašas ārzemju pases, vīzas, atļaujas. Vienkārši sēdies un brauc. Ar lidmašīnu, vilcienu, auto. Kaut ar divriteni minies! Uz robežas nav jāgaida, nav jādreb par to, ko teiks muita.

Var jau teikt - Latvijā ir grūti ar darbu -, bet Eiropa ir vaļā, badā tāpēc nav jāmirst, to pierāda simtiem tūkstošu mūsu tautiešu piemērs. Mans vectēvs padomju laikā, būdams luterāņu mācītājs, visu mūžu dzīvoja bez oficiāliem iztikas līdzekļiem, jo oficiālā darbā viņu neņēma principā, bet izbraukt no PSRS viņam neļāva. Savukārt baznīca nelielu algu mācītājiem sāka maksāt stipri vēlu - daudzi viņa paaudzes garīdznieki nemaz to nepiedzīvoja.

Vai mēs dzīvojam slikti, salīdzinot uz bijušās padomijas zemju fona? Grēks sūdzēties arī par to! Ja salīdzina dzīves līmeņus, kā bijām galvgalī, tā esam. Kopā ar Igauniju un Lietuvu. Tas, ka neesam pirmie Eiropā, tā, protams, ir mūsu problēma, bet šādam izrāvienam ir nepieciešama jauna ideja brīdī, kad atražojam vecas klišejas un, ko tur liegties, stagnējam, mīcoties uz vietas, jo esam iekūlušies smagā parādu jūgā. Droši vien, ka mums ir slikta medicīna un zems dzīves līmenis, ja paskatāmies uz Vāciju, tomēr nedzīvojam valstī, kur automātos tirgo vilkābeles tinktūru ar metilspirtu - tā teikt iekšējai lietošanai. To vajadzētu atcerēties. Un nākamgad spītīgi rāpties uz augšu.