Par spīti
Šoreiz, sēžot pie datora un liekot vārdu pie vārda, ir divējādas izjūtas. No vienas puses, ir tas, par ko vajadzētu rakstīt. No otras puses, varbūt šoreiz arī nevajadzētu to darīt, – ir taču Ziemassvētki. Izjūtas un emocijas tomēr nav nekāda lampiņa, un var visus iespējamos slēdzīšus klikšķināt līdz bezjēgai, lietas būtība no tā nemainīsies.
Gads, kurš trauksmaini iesākās, beidzas uz padrūmas nots. Budžeta pieņemšanas marasms, kas šajā decembrī bija īpaši košs, vēl jau būtu tikai pusbēda. Tāds pats bija arī pērn un aizpērn, kas nu te tāds nebijis vai nepieredzēts, kaut gan arī šajā ziņā vienreiz taču varētu cerēt uz ko kaut nedaudz saprāta apvestu. It kā ar to nepietiktu, terora akti Berlīnē un Turcijā uzlika vēl smagāku vāku gadumijas noskaņām. Tomēr to jau viņi visi gribētu gan! Nokārtus degumus, depresīvus un drūmus cilvēkus, kas neko negrib, nekam neiebilst, no visa baidās un vienkārši velk savu eksistenci. Nevajag tam ļauties. Nu kaut vai aiz spītības.
Vai esat pamanījuši, ka šogad pat kristīgās runas par Ziemassvētku brīnumu ir pieklusušas, un varbūt arī pareizi. Pietiek gaidīt brīnumus, to nebūs ne šajos, ne nākamajos svētkos. Cik tad var pasakām ticēt, pieauguši onkuļi un tantes tomēr. Pietiek mānīt sevi ar to, ka labā feja novicinās burvju nūjiņu un ķirbis pārvērtīsies karietē. Vienīgā iespēja ir stāties pretim politiķu muļķībai un valsts pagrimumam, liekot lietā savu pilsonisko gribu un tiesības. Ir jāprasa atbildība no tiem, kam mēs maksājam savas algas. Protams, tas nav viegli, daudz vienkāršāk taču ieslēgt televizoru un noskatīties multeni par to, kā ļaunais Grinčs taisās nozagt Ziemassvētkus, kaut, ja tā labi padomā, arī pašu svētku šogad nav. Cerēt, ka mūsu valdība no laba prāta piešķirs lieku brīvdienu gados, kad svinamās dienas iekrīt sestdienā vai svētdienā, ir apmēram tas pats, kas ticēt, ka desa ledusskapī izaug pati. Mums atkal sola, ka policija masīvi kontrolēšot tos, kas sēdušies pie stūres, lai kaut kur brauktu otrā dienā pēc krietnas svinēšanas, tā vietā, lai normālā valodā pateiktu - palieciet mājās, nosviniet un izgulieties. Kas tad cits atliks - svinēs un brauks, cerībā, ka nepieķers, ka izvējosies. Tāda jau ir cilvēka daba, ja tevi taisa par muļķi, tad arī sāc laist muļķi, jo tā vienkārši ir vieglāk.
To saprot pat Latvijā tik daudz lamātā Putina Krievija, kas pasludina totālas brīvdienas. Bet mums nekā. Un tad nu laižam uz velna paraušanu. Īpaši man šajā ziņā patīk valsts iestādes. Ja jūs zinātu, kā tajās šonedēļ smaržo piparkūkas, kafija, pīrādziņi. Krietni labāk nekā kafejnīcās! Par darba ražīgumu te, protams, nerunāsim. Privātie, kas skaita naudu, protams, neizliekas. Kas var, jau šodien visu aizslēguši un devušies atpūtā līdz 2. janvārim. Bet ko imitē valsts?
Ja trolejbusa vadītāja notriec gājējus, viņu ieliek cietumā. Ja politiķi balso par bēgļu ielaišanu valstī vai muļķīgiem nodokļiem, tad viņi nezin kāpēc var slēpties aiz politiskās atbildības, kas būtībā ir vairogs, lai neatbildētu vispār. Berlīnes šīs nedēļas notikumi ir izcils piemērs tam, kas notiek, ja balso nepārdomāti. Es esmu pārliecināts, ka visi šie lēmumu brāķi, sākot ar nodokļu politiku līdz nekontrolētai durvju atvēršanai, ir bijuši iespējami tikai tāpēc, ka to pieņēmēji zina - viņiem nebūs jāatbild par konkrētām izpostītām dzīvēm un cilvēku likteņiem.
Tāpēc, ja nu man kaut kas mums visiem jānovēl šajos Ziemassvētkos, tad novēlu spēku izkāpt no tās totālās letarģijas, kas pārņēmusi mūsu sabiedrību. Tas nav nekas jauns vai nedzirdēts, tomēr vienīgi mēs paši esam spējīgi izvilkt sevi laukā no purva, vienīgi no mums pašiem atkarīgs, vai dzīvosim pārtikuši un vai mūsu bērni iegūs labu izglītību. Katram jau nav jābūt apveltītam ar biznesa ķērienu, politiķa talantu vai ģenialitāti kādā citā dzīves jomā. Tomēr jebkuram cilvēkam - man, tev, mums visiem - šūpulī ir ielikta spēja par sevi pastāvēt un cīnīties. Nevajag to bremzēt, ļaut noslāpēt un traucēt. Ir jāizturas atbildīgi pret sevi un jāprasa atbildība no apkārtējiem. Mēs patiesībā daudz ko varam un esam ļoti daudz ko panākuši kopš 90. gadiem, kad pa galdiem dancoja bandīti treniņbiksēs, bet katrs kupi-prodaj uzskatīja sevi par biznesmeni. Tiem, kas mēģina uzsēsties mums uz kakla šodien, ir jāierāda viņu vieta, jo paši viņi to nekad nesapratīs.