Ziņas, kas nav ziņas

 
©F64

Aizvadītajā nedēļā piedzīvojām pamatīgu ņemšanos par veco labo žurnālistikas kvalitāti, šoreiz gan vairāk par dažādajiem sociālajos tīklos pelnošajiem portāliem, kas drukā tā sauktās ziņas un pelna ar to naudiņu no Google reklāmu izvietošanas. Vēl tagad virtuālajā vidē ļautiņi krustās vaļā no dažādiem tomiem un kādām tik vēl vietnēm, apgalvojot, ka viņi nekad nav nekādus laikus spieduši, kaut šīs lapas bieži vien iekārtotas tā, ka bez attiecīgā laika uzklikšķināšanas to pajēlais saturs nemaz nav tik viegli izlasāms.

Var, protams, vainot nekrietnus, bezgodīgus un nepatriotiskus uzņēmējus visās iespējamajās virtuālās pasaules it kā ziņu portālu radītajās nedienās, tomēr palasiet, ko viņi paši tagad stāsta, - jūs varat algot cilvēkus, kas raksta nopietnu un atbildīgu saturu, bet to neviens nelasīs, jūs varat ielikt pāris teikumu ar gramatiskām kļūdām, ka atlaidīs Saeimu vai vēl kaut ko tādā garā, un to izlasīs tūkstošiem cilvēku. Mums jau sen neko citu nevajag kā Kimas Kardašjanas pēcpusi vai lētu uzbudinājumu no sensācijām, kas pēc piecām minūtēm visiem jau sen būs aizmirsušās. Es tiešām apšaubu, ka masu mediji esot sabiedrības spogulis, kā to apgalvo žurnālistikas profesori. Sabiedrība sen spoguļojas sociālajos tīklos un ar saviem laikiem un pārējām rīcībām bez jelkādiem gudriem socioloģiskajiem pētījumiem parāda, kāda tā ir, ko tā domā un kā tā attīstīsies.

Bet ja runā par nopietnāku mediju kvalitāti - kādu gan to varam gaidīt, ja reiz darbībai NEPLP piesakās tie, kuri tur regulāri piesakās. Gan kādu no viņiem amatā apstiprinās, daži cilvēki saņems aldziņu par to, ka darīs darbu, kurā viņi nav sevišķi kompetenti. Tā jau pie mums notiek. Un kādu kvalitāti var gaidīt no šķietami nopietnākiem medijiem, kam būtībā ir tik vien jaudas kā pārrakstīt dīvainu interneta resursu relīzes. Man ir kļuvis par nelāgu ieradumu pirms braukšanas uz Parīzi kolekcionēt virsrakstus, kas vēsta par šīs pilsētas drausmīgajām nebūšanām. Ar nepacietību gaidīju, ko uzzināšu šoreiz. Un, ticiet vai ne, bira kā no pārpilnības maisa. Vispirms bija biedējoša ziņa par slēgtajiem Parīzes parkiem, kas esot nonākuši milzīgu žurku ielenkumā. Gāju cauri «grauzēju apsēstajam» parkam uz Luvru un iekšēji drebuļojos, vai tik tūlīt neredzēšu kādu žurku apgrauztu ekskursantu no Bangkokas, tomēr, kaut biju īpaši koncentrējies ne jau uz daiļajiem skatiem, bet žurkām, - nekā! Neredzēju nevienu pašu astaini.

Pēc tam mūsu portāli ziņoja par kādu aptauju, ka francūži pārspīlējot musulmaņu daudzumu savā valstī. Kā nefrancūzim man likās, ka Parīzes centrā kristieši noteikti ir mazākumā. Protams, nekādu īpašu pētījumu šajā ziņā neveicu - vien ierasto novērošanas metodi, tāpēc neņemos spriest, vai visu iespējamo reliģiju pārstāvji, kurus nācās savās gaitās sastapt, sākot no ortodoksāliem jūdiem un beidzot ar krišnaītiem un, protams, musulmaņiem, bija vietējie iedzīvotāji vai iebraucēji, bet nepamanīt viņus šajā megapolē, ticiet man, ir ļoti grūti.

Vainagojums visam Parīzes ziņu klāstā, protams, bija biedējošā vēsts par darbinieku streiku Eifeļtornī, kas sākts pēc arodbiedrību prasības. Kāpēc lai viņi nestreikotu? Francijā arodbiedrības tiešām rūpējas par saviem darbiniekiem, bet svinu saturošo krāsu noņemšana ir viens no tiem kancerogēnajiem bubuļiem, kas līdzīgi azbestam Rietumu pasaulē tiek uztverti ļoti nopietni. Pie mums lielākā daļa padomju celtņu droši vien peldas azbestā un svina krāsās, bet, izņemot dažu zaļu īpatņu aktivitātes, Latvijas zaļās organizācijas, kas, manuprāt, sen rūpējas tikai par savām ērtībām, diezin vai kādreiz saņemsies un sāks pret to kaut ko iebilst.

Tajā pašā laikā Parīzē kā vienmēr notiek daudz jauka. Tikai neviens par to neraksta, jo nevienam Latvijas medijam jau nav korespondentu punktu lielajās Eiropas valstu galvaspilsētās. Par vienu šādu ar ekoloģiju saistītu lietu tomēr pateikšu. Parīzes centrā gaiss noteikti ir kļuvis tīrāks. Parādījušies elektromobiļi, taksometri, kurus darbina hibrīdtehnoloģijas, elektriskie autobusi. Parīze atvadās no dīzeļdegvielas, un runā, ka pēc kādiem gadiem tā šajā pilsētā būs aizliegta. Mēs savukārt sapņojam tik vien kā par lētiem dīzelīšiem ar pieklājīgu nobraukumu. Viļa Plūdoņa piesauktās divi pasaules nekur nav zudušas, žēl tikai, ka greizajā spoguļu karaļvalsts pusē esam mēs ar savu nabadzību, pliekanajām ziņām un vēl pliekanākajiem politiķiem.



 

Abonē