Dīvainais optimisms
Šonedēļ klausoties Latvijas politiķu biklās runas un mēģinājumus taustīties atpakaļgaitā, lai atteiktos no mikrouzņēmumu faktiskās iznīcināšanas un nepārdomātajiem lēmumiem par sociālajām iemaksām no nepilnās slodzes algām, nedaudz izbrīnīja viņu optimisms, apgalvojot, ka labākus risinājumus varot atrast nedēļas laikā. Sociālā nodokļa (ne)maksāšana jau vairāk nekā divdesmit gadu šajā valstī ir bijis viens no sāpīgākajiem jautājumiem.
Pensiju veidošanas sistēma šajā laikā ir nolēmusi totālai nabadzībai, bezcerībai un cilvēka necienīgām vecumdienām lielāko daļu tagadējo četrdesmitgadnieku, piecdesmitgadnieku un sešdesmitgadnieku, bet nu valdība laikam ir vinnējusi loterijā brīnumnūjiņu, jo apgalvo, ka vienā nedēļā viss tagad būšot čikiniekā. Vēl tik varēja piebilst - tici man, mazā, es nekad nemeloju! Vai tiešām mūs uzskata par tik lieliem idiotiem? Šādas pasakas klausoties, reizēm sajūta tāda, it kā ar mums kāds veic eksperimentu, lai noskaidrotu, cik ilgi mūs iespējams muļķot un krāpt.
Kamēr tas tā notiek, jau kuro gadu ap budžeta dalīšanas laiku dzīvojam valstī, kuras viena daļa iedzīvotāju, politiķu lēmumus gaidot, piesardzīgi ievelk elpu, solidāri cerot, ka varbūt šoreiz Saeima un valdība tomēr nenogāzīs kādus acīm redzamus podus. Šie elpas aizturētāji no sirds alkst puslīdz labvēlīgu iznākumu un pat būtu ar mieru uzgavilēt budžeta veidotājiem, ja tie savā nožēlojamajā jaunrades procesā ik gadu neiebrauktu pilnīgās auzās un mums reiz būtu vienkārši necils, puslīdz sadiegts budžets, kas nelāpītu caurumus valsts kabatās uz nodokļu maksātāja rēķina. Bet neiznāk pat tas, jo valstī jau nav nevienas vērā ņemamas ekonomiskas idejas, kā tikt ārā no šā, runājot šaha terminoloģijā, ieilgušā pata stāvokļa, kad partija it kā nav zaudēta, bet arī pakustēties uz priekšu nav iespējams.
Pa to laiku dzīve turpinās visā tās krāšņajā skaudrumā. Neņemos spriest, cik vēl paaudzēm cilvēku būs jānomirst, nesagaidījušiem normālu medicīnas sistēmu tepat Latvijā. Cik vēl būs reiz pielūgtu, bet tagad vecu un nespējīgu dziedātāju, gleznotāju, aktieru, par kuru stāvokli runāsim vien tad, kad viņi izmisumā pieprasīs eitanāziju. Cik vēl būs stāstu par Latvijas atgrūstiem, nevajadzīgiem cilvēkiem. Nē, varam jau mierināt sevi ar domu, ka citiem nav labāk, ka Lielbritānijā, piemēram, esot apmēram miljons poļu. Bet mēs taču nevaram atļauties zaudēt miljonu latviešu!
Lasītāji tikmēr zvana uz Neatkarīgo, dusmojas, lamājas, brīnās par deputātu dalītajām naudas kvotām. Kurš ironizē par labajiem salavecīšiem, kurš uzdod loģisku jautājumu, vai šo naudu nevarēja novirzīt kaut kam tiešām prātīgam - nu kaut vai smagi slimajiem, kas bez sabiedrības ziedojumiem paši nespēj apmaksāt dārgās operācijas, bet valsts, kaut ko nesakarīgi murmulējot par kvotām un limitiem, atsakās palīdzēt. Cik tad var ziedot un ziedot?
Medicīnas tēma šonedēļ jau atkal ir stāsts. Vispirms teju vai puse Rīgas tika uzsēdināta uz xanax tabletēm, viena no retajiem līdzekļiem, kas reāli palīdz noņemt stresu šajā vājprātīgajā laikā un droši vien palīdzētu arī pret šiem budžeta murgiem. Šo preparātu gadiem izrakstīja ģimenes ārsti, bet tad kādam Einšteinam ienāca prātā doma, ka zāles varot lietot arī, lai apdullinātos. Nezinu, varbūt viņš vēl veco labo Vitniju Hjūstoni atcerējās, kura, ja atminaties, pirms liktenīgās peldes vannā sarijās xanax un uzdzēra pa virsu labi daudz konjaka. Rezultātā dažu desmitu narkomānu dēļ zāles pēkšņi kļūst nepieejamas, par dakteriem, kas tās izraksta, veido atmaskojošus TV raidījumus. Kopš saldajiem astoņdesmitajiem un klepus zāļu solutāns epopejas laikiem šis ir jau nez kurš stingri ierobežotais medikaments. Vai tiešām kāds ir vēl tik reāli stulbs, ka cer tā ierobežot narkotiku lietošanu? It sevišķi laikā, kad pasaulē diskutē par, piemēram, marihuānas legalizāciju, bet nopirkt īstas narkotikas nudien nav nekādu problēmu un arī iznāk lētāk un vienkāršāk, nekā dabūt xanax recepti.
Tagad vēl pilnai laimei kāds aktīvists sācis vākt parakstus par to, ka vajagot aizliegt alkohola tirdzniecību personām, kas nav sasniegušas divdesmit viena gada vecumu. Padomju laikos jau tas tika piedzīvots. Pudeli degvīna astoņpadsmit gadu veci puiši nopirkt nedrīkstēja, bet paņemt armijā, nosūtīt uz Černobiļu vai Afganistānas karu viņus varēja mierīgi! Un sabiedrība aplaudēja, kaut ko dumji murmulējot par vīrišķības skolu. Vai tiešām mēs tā arī nekad nekļūsim gudrāki?