Dzīvosim cienīgi
Nezinu, kāpēc notiek tā, bet rudens pusē ap šo laiku parasti veļas negāciju lavīna. Arī šogad, ja pārskata pēdējo nedēļu virsrakstus masu medijos, tad vispār ir grūti saprast, kāpēc joprojām esam vēl dzīvi, kāpēc neesam okupēti, ierauti Trešajā pasaules karā vai vismaz dabūjuši uz galvas kādu komētu.
Tas pats bija pērn, aizpērn, pirms desmit un divdesmit gadiem. Ai, ai - Millennium tūkstošgades datorkļūda; vai, vai - ko nu Krievijā tagad ievēlēs par prezidentu; ak, ak - planēta Nibiru glūn no Mēness neredzamās puses; oi, oi - Amerika ievēl Trampu. Un Nostradams pareģoja šitā, bet tante Vanga uz avīzes stūra uzrakstīja tā. Vien viedais Pāvels Globa pēdējā laikā kaut kur pazudis, nebūs taču no savām košajām prognozēm pats kādu nelāgu kaiti saķēris? Manai vecvecmammai, sauktai par Vepulīti, bija tāds teiciens - prātiņ, nāc mājās. Kad, mazs būdams, vaicāju, kur tad tas aizgājis, viņa vēlīgi paskaidroja - pļavā zaķa spiras lasīt - un nopūtusies piebilda, ka dažiem jau nemaz neesot prātiņa, kam nākt tajās mājās. Es ceru, tas nav par mums!
Negribu jūs biedēt, negribu skumdināt, šokēt, tracināt. Rīt būs svētki, bet svētkos ir jāpriecājas. Tāpēc jau tie ir svētki. Es zinu, tas nebūs viegli. Šajā atņirgto smaidu dzīves ritmā, kur katra diena kā kauja pie Knipskas, ir tik viegli iekļauties kopējā plūdumā un meklēt utis it visur. Tomēr tas nav produktīvi, kaut vai tāpēc, ka viena cita sena latviešu paruna māca - kā sauc, tā atskan. Kāpēc raust sev uz galvas karstas ogles, ieprogrammēt nepatikšanas un piedalīties histērijās, ko tagad rīko jauki ļaudis, kas paši krituši panikā, jo zaudējuši gadiem ierastās ērtās barotnes, kas ļāva justies drusciņ augstāk par pūli, aizstājot patiesas rūpes par sabiedrības labklājību ar svešām piegrieztnēm un viegli nākošām stipendijām, bet nu nezina, ko viņiem nesīs rīts.
Varbūt kādam šķitīs, ka tas ir par augstu tēmēts, bet tomēr, iespējams, šajās svētku dienās ir vērts pamēģināt darīt to, ko reiz ierosināja kāds puisis no Nācaretes, sakot - tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, neatkarīgi no tā, vai ticat viņam vai kādam citam. Ir taču gana loģiski pamēģināt izturēties pret citiem tāpat kā pret sevi, kaut, es pieļauju, tas ir ļoti neparasti mūsdienu kristīgo vērtību sabiedrībā. Interesanti, kas notiktu, ja svētkos mēs lūkotu iztikt, nekakājot ārā savu riebumu un kompleksus sociālajos tīklos un interneta komentāros? Vai tas vispār ir iespējams? Vai mēs spētu izturēt trīs dienas, esot labvēlīgi noskaņoti cits pret citu un nenīsties savā starpā, ar savu nacionālo valsti ienākuši vietā, kuru mums radījusi zudusi Baltijas civilizācija - vācieši, lībieši, itāļi, igauņi, ebreji, krievi, zviedri -, visa tā raibā kompānija, kas, piemēram, uzcēla Rīgas lielo bulvāru loku ar nacionālā muzeja un teātra ēkām, pārliecinoši zinot, ka viņi ceļ labāko pilsētu Eiropā. Neatzīstot viņus, savu pagātni, mēs esam kā barbari, kas domāja, pakļāvuši Romu, bet tik vien spēja, kā sevi apbedīt romiešu marmora vannās, vai tās noplukušo stāvu līdzpaņemtās mamzeles, kas ticēja, ka 1940. gadā mums nesušas brīvību, bet pašas skraidīja pa pilsētu naktskreklos, jo domāja, apvilkušas vakartērpu.
Kāpēc gan nemantot no pagātnes to labo, ko tā var dot - vācu kārtīgumu, ebreju rūpes par savējiem un zinātkāri, krievu pašlepnumu. Kāpēc ejam uz kapiem, tikai lai gaustos paši par savām ciešanām? Brīvība ir jāiemācās. Šis gads savā ziņā ir kā eksāmens latviešiem - esam vai neesam, spējam vai nespējam. Knutam Skujeniekam ir tādas dzejas rindas: «gadsimtos salīcis/ sacerējies un sasapņojies/ tu izslejies stāvus// ko tu brīnies, ka mugura sāp?»
Skaidrs, ka būt brīvam bieži vien ir nepatīkami. Jādomā pašam, nevar atnākt uz visu gatavu - algu, zupas bļodu, siltu guļvietu. Jālemj pašam, lai neievēlētu Saeimā un pašvaldībās slaistus, mutesbajārus un pašlabuma meklētājus. Jāriskē pašam, ieguldot nopelnīto bankā, depozītos vai kur citur. Pašam viss jādara. Bet negribas. Un tad nu sākas nostalģija pēc senajām dienām, kur pa krānu siltais ūdens tecēja pats, degviela bija lētāka par limonādi un desa, ja tāda vispār bija, garšoja kaut kā īpaši smeķīgi. Lielākā daļa Eiropas tam jau cauri izgājusi, gan jau arī mums būs gaisma tuneļa galā. Vēl viens populārs Bībeles laikmeta personāžs apustulis Pāvils vēstulē romiešiem saka: dzīvosim cienīgi, kā diena to prasa. Zelta vārdi!