Jūra bēg
Šonedēļ jaunus apgriezienus uzņēmusi ņemšanās par to, vai skolu pedagogiem jābūt lojāliem pret Latviju un tās Satversmi. Izglītības uz zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis ne bez pamata taisnojas, ka nepieciešams vērsties pret pedagogiem, kuri joprojām domā, ka dzīvo Padomju Savienībā vai kaimiņzemē Krievijas Federācijā. Te nu ir kāda diezgan dīvaina tendence – tie paši sabiedriski aktīvie pilsoņi, kas, piemēram, aktīvi vēršas pret Krievijas aktivitātēm Ukrainā un Krimā, pēkšņi draudzīgā korī metas virsū Šadurskim, prasot viņa demisiju.
Tomēr, ja padomā mierīgu prātu, par ko brīnīties nav - neba jau pirmā reize, kad labi domāti likuma grozījumi vēršas pret pedagogiem vai citu profesiju pārstāvjiem. Atcerēsimies kaut vai nesenās cīņas par tikumisko audzināšanu skolā, kad galu galā izrādījās, ka šajā izplūdušajā jēdzienā katrs redz savu un gluži pretēju saturu, bet bērnišķīga dzejoļa citēšana literatūras stundā sabiedrībā radīja lielāku viļņošanos nekā, piemēram, valsts budžeta projekta dīvainības. Par to gan latvieši ar sev piemītošo ekonomisko aklumu necepas nekad, vien vaimanā, kad no jaunā gada allaž uzrodas jauni nodokļi un maksājumi, kuru varētu nebūt, ja tauta kaut nedaudz ieslēgtu smadzenes budžeta prezentācijas gaitā.
Atgriežoties pie Šadurska kunga priekšlikuma, negaidītā pretestība vienkāršam ierosinājumam ir sekas analfabētiski un dažādi tulkojamai likumdošanai, kuras tapšanā piedalās gan nekvalificēti eksperti - Saeimas deputāti, kuriem (ne visiem) ir kaut jelkāda augstākā izglītība, gan drebelīgi juristi, kas iztapīgi visu taisa tā, kā klients vēlas, gan histēriski nevalstisko organizāciju sektora aktīvisti, kuru loma Eiropas sabiedrībā ir maķenīt pārvērtēta un kas vismaz Latvijā būtībā jau sen kļuvuši par instrumentu, kā hiperaktīvs mazākums ar labiem panākumiem uztiepj savu gribu pasīvam un slinkam sabiedriskajam vairākumam. Grūti jau te kādu vainot, ja vairākums guļ kā pārēdies govslops piesaulītē un nevīžo pat asti pavēcināt, lai aizgaiņātu uzmācīgi dīcošu mušu, tad viņu slauks mūžīgi mūžos.
Vēl šonedēļ sašķēlusies un sakasījusies ir Artusa Kaimiņa partija. No tās valdes aizgājuši trīs biedri, no kuriem nenoliedzami pazīstamākais Ilmārs Poikāns jeb Neo. Tas ir vēl viens politisks brīnums Latvijā - nevienam nepazīstamu cilvēku kompānija ar apšaubāmu intelektuālo resursu, neizdarot neko, spēj savākt reitingu, kas vēlēšanu gadījumā šoruden nodrošinātu tai vietu Saeimā. Ar ko kašķis beigsies, grūti paredzēt, bet nebūtu brīnums, ja drīz vien uz gaidāmo pašvaldību vēlēšanu skrejceļa parādītos vēl kāds jaundibināts spēks, kas solīs mums trīs dienās izdarīt to, ko pārējie nav spējuši desmit gados.
Pievērsiet uzmanību arī ziņai, ka par gānīšanos interneta komentāros reizēm var iekļūt tiesu darbos. Portāls apollo vakar ziņoja, ka pagājušajā nedēļā Rīgas rajona tiesa par internetā paustu naidīgu komentāru publicēšanu pret islāmticīgajiem kādam anonīmam brašulim piesprieda 140 stundu piespiedu darba. Tā vien šķita, tāda reize Latvijā nekad nepienāks un katrs šajā valstī, slēpjoties aiz anonimitātes maskas, var cūciski un rupji ķēzīties par jebkādām tēmām. Skumji, ka tiesībsargi ir sarosījušies vien tad, kad šī gānīšanās skārusi islāma tēmu. Te jau atkal sanāk tāda pelēki latviska pieglaimība: pašmāju politiķus un rakstu autorus komentāros var apķēzīt, kā vien tīk, savukārt rūpes par islāmticīgo komfortu mums jau ierasti ietilpst citā daudz augstākā cenu un vērtību kategorijā.
Pasaules gala gaidītājiem, kas pēdējā nedēļā ar prieku klāstīja savus uzskatus par to, ka pēc jūras atkāpšanās nākšot Antikrists un šī esot zīme, ka sākusies lielā apokalipse, jaunākās meteorologu prognozes par drīzo jūras atgriešanos ir tīri vai pliķis sejā. Nu kā lai neatceras pasaules bērnu literatūras klasiku - Tūves Jānsones grāmatiņu Komēta nāk. Tur arī jūra pazuda un komēta draudēja, tomēr galu galā vecā labā bizamžurka, kura aizgūtnēm sludināja pasaules galu un visa dzīvā iznīcību, beidza ar to, ka iesēdās tortē. Nezinu, kādas ir jūsu izjūtas, bet man brīžos, kad lieli onkuļi un tantes jau atkal mēģina malt šo pravietisko pasaules gala šļuru, nāk prātā jautājums - kas gan īsti notiek ar mūsu sabiedrības psihisko veselību?