Grāmatu pasaules šaneļ 5,5

Grāmatizdevēju sabiedrību šonedēļ nokaitināja raidījums Aizliegtais paņēmiens. Precīzāk – raidījuma sižeta tā daļa, kas vēsta par to, cik lēta ir grāmatu izdošana. Sociālie tīkli ir pilni ar aprēķiniem, ko raidījuma veidotāji nav ietvēruši savā aprēķinā, savukārt vienkāršie cilvēki, kas nav draugos ne ar grāmatu izdošanu, ne ar ekonomiku, sauc: mēs jau sen zinājām, kādi viņi ir maitas!

Varu piekrist daudz kam sižetā rādītajam, protams, pasmīnot par melodramatisko vēstījuma formu un varonīgo žurnālisti, kas, bruņota ar slepeno kameru, dodas nāvīgajā misijā uz tipogrāfiju klientu centriem tā, it kā būtu teju vai ar nāvinieku jostu aptinusies šahīdu draudzenīte. Trakākais, ka es varu pierādīt - grāmatu iespējams nodrukāt pat vēl lētāk, nekā to apgalvo Aizliegtais paņēmiens, izmantojot digitālo druku un dažas interneta vietnes, kas atceļ pat maketēšanas vajadzību un vāka izgatavošanu. Nav problēmu! Paņemot pareizo ejošo tēmu, ko var uztaustīt, pārlapojot Neatkarīgajā publicētos Latvijas pārdotāko grāmatu topus, veiksmes gadījumā varbūt iespējams reizi vai divas mūžā pat sīki uzvārīt uz labticīgu lasītāju nu, teiksim, desmit tūkstoš eiro robežās.

Tomēr līdzīgi uzvārīt jau var jebkur - uzstādot piemājas krūmos kandžas aparātu vai atšķaidot spirtam līdzīgu vielu ar ūdenim līdzīgu šķidrumu, vai mēģinot realizēt miskastē atrastu produktu kravu, kas sen jau pārdzīvojusi visus derīguma termiņus. Trakākais ir tas, ka viltota grāmata atšķirībā no mežā izgāzta siera nesmird, tā nevienu nevar noindēt, kā tas nereti gadās ar krutkas cienītājiem. Patērētājs grāmatu tehniskajos smalkumos orientējas vāji, kamēr vien viņam nepiedāvā kādu absolūti vājprātīgu salikumu vai vairāk par 50 tikai profesionāļu acij redzamām kļūdām lappusē. Problēma ir viena - ja «Grieķijā no ražotāja iepirktās Dior smaržas» maksā 5 eiro pudelītē, kamēr par oriģinālajām visur prasa 90 eiro, tad par grāmatu pasaules šaneļ 5,5 veikalā prasa tikpat, cik par īstām grāmatām, turklāt to lietotāji pa gabalu nesmaržo.

Tas nenozīmē, ka dažu mantkārīgu blēžu dēļ par alkatīgiem būtu jāpadara visi Latvijas grāmatizdevēji. Starp citu, arī Aizliegtā paņēmiena eksperiments neaprēķina autoratlīdzību omītei vai viņas pēcnācējiem, Tā ir raidījuma galvenā slidenā vieta, īpaši jau pēc tam sūkstoties par apzagtajiem ārzemju autoriem. Te nu iznāk tā - ārzemniekam nozagt darbu ir kriminālpārkāpums, par ko var arī iesēdināt uz trim gadiem aiz restēm. Savukārt aptīrīt omīti vai vietējo autoru ir parastā lietu kārtība. Kur Autortiesību likumā ir teikts, ka omītei nav jāmaksā? Sakiet, kāpēc gan omītei nebūtu tiesības saņemt 2000 eiro autoratlīdzību pirms grāmatas izdošanas par attiecīgā teksta izmantošanu un arī procentus par pārdošanu? Bet nu apzagt omītes Latvijā jau ir pieņemts.

Tā ir tā problēma, kas raksturīga Latvijai daudzās jomās. Vienmēr var dabūt ko lētāku: iepirkuma procedūrā krāmu par lētāko cenu, lūzni auto, kas sametināts no diviem un tāpēc ir divas reizes lētāks par tirgus cenu, riekstkoka mēbeles, kas ražotas no līmes, puvušām skaidām un papīra, operā zvaigznes var aizstāt ar jaunajiem censoņiem - dzied jau visi. Nešaubos, ka arī Aizliegto paņēmienu izbadējies producentu kantoris, ko var atrast SS serverī, vienreiz vai divreiz uztaisīs divas reizes lētāk nekā televīzijas komanda, par kuru administrācija maksā algu un nodokļus. Protams, kvalitātes atšķirību pamanīs jebkurš, savukārt neprofesionāla grābstīšanās pa drukāto tekstu smaku neizdala, tā pūdē cilvēkiem smadzenes un pieradina pie nevīžīgas attieksmes pret valodu.

Galvenā nelaime jau ir tā, ka nav risinājuma. Ja kāds mēģinās ierobežot svētās tiesības uz drukāšanu, ir pilnīgi skaidrs - svētā vārda brīvības govs nogrūs pār viņu tik sāpīgi, kā Latvijā likumdošanas līmenī neviens nekad nav pat uzdrošinājies to darīt, ieviešot, piemēram, izdevēju licencēšanu. Kaut gan vajadzētu. Kāds tad ir sausais atlikums šajā stāstā? Mēģinot pierādīt to, ko visi zina - Latvijā ir blēži -, iznācis tā, ka cilvēki domā - blēži ir tie godīgie izdevēji, kas maksā algu, honorārus, nodokļus, pērk licencētās attēlu apstrādes un maketēšanas programmas, datortehniku. Grūti saprast, ko ar to gribēts panākt un kam tas izdevīgi?