Depresīvi scenāriji
Nezinu! Vai tā ir kaut kāda pašiznīcināšanās sistēmas poga, ko esam nospieduši, vai vēl kaut kas trakāks, bet, mēģinot paraudzīties uz pēdējā nedēļā Latvijā notiekošo ar neitrālu skatu no malas, tā vien šķiet, ka pilnā sparā gatavojam Latvijas bojāejas psiholoģisko pamatojumu. Tēlaini runājot, šā scenārija autori mūs kā mazus kaķēnus mēģina iemērkt ar degunu peļķītē, saucot – nu, paskatieties, cik bezjēdzīga, tizla un korumpēta ir valsts vara, kam tā jūsu Latvija vispār kādam vajadzīga?
Redzamākā, protams, ir KNAB veiktā superoperācija, kas beidzās ar nothing special. Aizturētie tika mudīgi atbrīvoti, devās atvaļinājumos, sniedza neskaitāmas intervijas. Televīziju sarunas ar slimnīcas gultā gulošo Jūliju Krūmiņu vien ir ko vērtas! Īpaši jau sensacionālie paziņojumi par lietām, kam jau sen iestājies noilgums, pat ja tādas tiešām būtu bijušas. Saprastu, ja to darītu komerckanāli, kas dzenas pēc sensācijām, bet arī objektīvais sabiedriskais medijs tur aiztraucās un pielika roku. Tad vēl kāds it kā aizturētais uzņēmējs publicē paziņojumu, ka vispār nesaprot, par ko ir runa, jo patiesībā nemaz nav ticis aizturēts. Sakiet, ko tas viss nozīmē? Vai tā būtu cīņa pret korupciju? Vai tā būtu KNAB agonija? Vai tiesu vara ir pērkama? Vai tas būtu dūmu aizsegs kaut kam citam? Vai mediji ir gatavi publiskot jebkuru pīli, to nepārbaudot? Atbilžu nav, ir tikai spekulācijas, bet jebkurā gadījumā tas izskatās pēc apkaunojuma Latvijai.
Uz šā fona nobāl pat izgāšanās ar skolotāju algu pielikumu, par kuru atbildīgā ministrija klusē kā zivs akvārijā. Ziņu virsraksti ņirb kā sīki, spoži lukturīši - pēc tiem spriežot, mazākas algas saņem skolotāji lauku skolās, pilsētas skolās, elitārajās ģimnāzijās. Savukārt sociālajos tīklos ceļo teksti, ko atļaušos pacitēt: «Raudiens nāk, šodien redzot kolēģes raudam. Reformu rezultātā un solītā algas pielikuma vietā skolotāju alga ir reāli samazināta. Lielai daļai tie ir nevis daži desmiti eiro, bet trīsciparu skaitlis. Liela daļa bērnus audzina vienas. Sajūta ir tāda, it kā dzīvotu ar vardarbīgu vīru (lasīt, Šadurski), kurš apgalvo, ka nesit, bet gan gluži otrādi - mīl sievu (lasīt, nesamazina skolotāja algu, bet dāsni atalgo), tādēļ neviens sabiedrībā netic, ka sieva tiek sista, jo zilumus jau neviens neredz (lasīt, netic, ka alga ir samazināta, jo visi ir informēti, ka alga ir palielināta).»
Daugavpils teātra aprindu pārstāvji jau apmēram mēnesi sociālajos tīklos ņemas par to, ka Daugavpili derētu pārdēvēt par Dinaburgu. Nosaukums būšot skanīgāks un starptautiski vieglāk konvertējams. Grūti saprast, kāpēc tieši Dinaburga? Bija jau arī Borisogļebska un - nebaidīsimies no šā vārda - arī Dvinska. Vai tiešām tas ko glābs vai uzlabos? Atceros, pirms kādiem gadiem ar saukli par starptautisku konvertējamību un sazin vēl kādām Rietumu vērtībām tika uzlabots Raiņa literatūras muzeja nosaukums, izmetot no nosaukuma netulkojamo un grūti izrunājamo vārdu Rainis. Ja atminaties, muzejs uzreiz starptautiski nokonvertējās, labi izrunājās, vien skāde - drusku apsvila.
Intereses pēc pavēru Krievijas interneta vietnes, kuras neizceļas ar komplimentāriem spriedumiem par Latviju, ko mums parasti skaidro kā Putina neģēlīgās propagandas gājienus, hibrīdkaru (nu jau mode uz to pārgājusi) un ko tik vēl. Protams, ka raksta. Par to, par šo, par neapmierinātiem skolotājiem, nodokļu putru, sašutušiem uzņēmējiem. Netrūkst pat bērnudārza audzinātājas, kura noķērusi sliktu slimību, un tagad divgadīgiem bērneļiem jāpārbaudās uz sifilisu. Būtu labi, ja es tagad varētu bļaut, ka tie visi ir propagandas meli. Bet nav taču, un mēs to labi zinām.
Ir grūti saprast, kāpēc laikmetā, kad katrs var apgūt sabiedrisko attiecību, neirolingvistiskās programmēšanas pamatus, kad brīvi izlasāms Makjavelli Valdnieks, Austrumu traktāti un pat Hitlera Mana cīņa, mēs no tā nemācāmies. Jau mūsu omītes lieliski zināja, ka nevar šmuci nest pāri slieksnim un nedrīkst ķēzīt savā pagalmā. Bet mēs rīkojamies tā, it kā būtu nolēmuši sev sariebt, cik tik vien spēka, maksimāli gāžot sev uz galvas mēslus. Nu un, protams, valsts līmenī pieņemot idiotiskus lēmumus. Bet tas ir kļuvis par tādu kā vāveres riteni. Lēmumi, ķēzīšana, lēmumi. Ej saproti, kurš te bijis pirmais. Turklāt, ja arī sapratīsi, visam būs iestājies noilgums.