Plāns ledus
Šonedēļ, raksti par ko rakstīdams, visus interesē tikai viens – aizturēšanas Jūrmalā, par kurām neviens neko konkrētu nezina, bet visiem viss skaidrs. Tikai, kā jau parasti, skaidrība katram sava. Situācija gan atgādina anekdoti par padomju Latvijas Rakstnieku savienības laikiem, kuros viens klasiķis kara veterāns, citu biedru darbus apspriežot, allaž slējies kājās ar vārdiem – lasījis neesmu, bet viedoklis ir.
Nu, protams, intriga pamatīga, bet, ja tā padomā, jau atkal ļoti izdevīgā brīdī un laikā. Nē, var jau būt tā tiešām ir cīņa pret korupciju. Bet varbūt arī nākamvasar gaidāmo pašvaldību vēlēšanu pirmie ziediņi. Vai ierastais dūmu aizsegs dažādām budžeta rokādēm, jauniem nodokļiem un citiem sirsnīgiem pārsteigumiem, ko latvju tauta nākamgad sākumā, uz mirkli pamodusies no saulcerīšveidīgās ikgadējās letarģijas, nepārprotami pamanīs savos maciņos. Nu pārāk jau viss atgādina masu režijas meistardarbnīcas - pat memuāri uzradušies kā uz burvju mājiena.
Ja sabiedrībai patīk būt jaunākā modeļa radiovadāmai lellei vai dronam, kurš lido tur, kur tam liek, neviens jau tai nevar šo prieku liegt. Un tomēr! Ak, šī vecā zupa par oligarhiem, kam labie miljonāri, aci nepamirkšķinot, būtu gatavi dot divus miljonus kukulī par darījuma īstenošanu! Vai tiešām mūsu mazajā pasaulītē nav nekā cita, izņemot mūžīgo saukli - krievi nāk! - un ikvakara pasakas par trim ļaunajiem A? Man tomēr šķiet, ka ir.
Šonedēļ, atstājusi zīmīti: «Es nevienam neesmu vajadzīga, tāpēc atvados», pa devītā stāva logu izlēca kāda pavecāka kundzīte Rīgā. Cik viņu, tādu nevienam nevajadzīgu cilvēciņu, šoruden sekos šim piemēram, ej nu zini. Tikai puslīdz droši, atsaucoties uz ekspertu viedokli, var pateikt, ka šī vēsts noteikti rosinās ķēdes reakciju, jo iemeslu pietiek. Apkures sezona taču sākas, elektrības rēķini kāpj kalnā. Ja vēl tam piemetīs klāt obligāto veselības apdrošināšanu, kas neapšaubāmi tiks sakārtota skaidrā kā debesis latviešu stilā, ja izdomās vēl kaut ko līdzīgu jaunajam auto nodoklim, tas nudien nebūs vienīgais tāds gadījums valstī, kurā problēmu ir vairāk nekā veselā saprāta un saprašanas.
Sociālajos tīklos savukārt nedēļas vidū kāda gados jauna sieviete ar labu izglītību rakstīja, lai Latvija piedod, bet viņa ar ģimeni atkal brauc prom. Atgriezāmies, gribējām palikt, bet visas šīs runas par «mēs tevi gaidām» izrādījās tukša salmu kulšana. Darba nav nekāda, bērnu uzturēšana daudz dārgāka nekā tur, Rietumos. Uz Ministru kabinetu aizsūtītā vēstule palikusi bez atbildes. Nu cik tad var? Komentāri pie šī teksta bija ļoti izprotoši, un tos pamatā rakstīja tie tautieši, kas dzīvo svešatnē. Laipni lūdzam! Mēs zinājām, ka tu pie mums atgriezīsies, bija taču skaidrs, ka Latvijā nav ko meklēt. Daži jau te no dzimtenes pa trešam lāgam atgriežas.
Tā vietā, lai uztrauktos par latviešiem, kurus valsts pazemo, atstāj bez darba, iztikas līdzekļiem, normālas iespējas uz dzīvi, mēs, cik tik spēka, rūpējamies, lai no Latvijas nebēgtu projām nabaga karā cietušie sērdienīši ar pasaulē, iespējams, visvieglāk viltojamajām Sīrijas pasēm kabatā. Tad, kad pirms apmēram pusgada daži nejaucēni (skolā tādus tagad droši vien vairs neņems darbā) rakstīja, ka mūsu valstī dzīves līmenis ir tik slikts, ka neviens sevi cienošs bēglis te nepaliks, politiķiem tas šķita kā slikts joks vai pat zaimošana. Nu šī prognoze piepildījusies ar apbrīnojamu precizitāti. Interesanti būs pavērot, kā tagad mūsu eirodeputāti par šiem aizmuceņiem aizstāvēsies mātes Eiropas priekšā. Cik manīts līdz šim, par Latviju jau tur neviens īpaši vārdu neaizliek. Vai nu cīnās par Krieviju, vai pret Krieviju, bet pašiem jēgas nav nekādas.
Vēl šonedēļ tika publiskots Radošo savienību padomes veiktais pētījums par kultūras žurnālistiku Latvijā. Tas dokumentāli fiksēja to, ko nedaudzie šajā jomā rakstošie zināja jau sen. Darbs ir tik slikti apmaksāts, ka vairums autoru to uzskata par hobiju, ko veic no pamatdarba brīvajā laikā. Tas ir vēl viens piemērs, kas parāda trauslo ledu, pa kuru staigājam. Un ne jau tāpēc, ka, iespējams, kādam par maz maksā. Visa latviešu kultūra, «vienīgais garants Latvijas valsts pastāvēšanai», ir tik plāna un izdilusi, ka, mainoties entuziastu hobijiem, tā vienkārši izbeigsies. Bet tā jau nav liela nelaime - paliks Dinamo un dažādi pasaku meistari, un citas izpriecas.