Nenospied autoru
Šo trešdien, sēžot LATREPRO organizētajā starptautiskajā autortiesību konferencē ar diezgan pagaru nosaukumu Izpratnes veicināšana par reprogrāfiskās reproducēšanas tiesību kolektīvā pārvaldījuma nozīmi: starptautiskā pieredze un sagaidāmie rezultāti Latvijā, kurai bija burvīgs, bet diemžēl pamatots sauklis – nenospied autoru! –, nācās domāt par to, ka vienīgais, ar ko latvieši joprojām var būt vareni – ir ilūzija par to, ka dzīvojam attīstītā Eiropas valstī.
Nu diezgan jau kliedzošs ir te valdošais nihilisms un analfabētisms daudzās jomās, sākot no ekonomikas, beidzot ar autortiesībām. Tas viss diemžēl velk uz tādu mazu un vārguļojošu banānu republikas modeli, kur pat sava jēdzīga diktatora nav, kam kāda no lielvalstīm būtu ar mieru labi maksāt, ja viņš uzturētu te puslīdz pieņemamu kārtību.
Reprogrāfiskā reproducēšana ir autortiesību termins, kam mūsu autortiesību likumā jau sen ir atvēlēts pat īpašs pants, un saskaņā ar visām spēkā esošajām Eiropas direktīvām, kuras mūsu politiķi paši labprātīgi parakstījuši, autoriem tikpat sen vajadzētu saņemt pieklājīgas naudas summas par viņu darbu vai to fragmentu kopēšanu, skenēšanu un citādu pavairošanu, kas mūsdienās notiek daudz un bieži un izmantojot visdažādākās tehnoloģijas, kuru attīstībai, tā vien šķiet, netiek līdzi pat Eiropas Savienības juristi. Izrādās, pat Polijā, par kuras ceļiem un līmeni brašie tirgus braucēji no Latvijas ņirgājās tik ļoti, ka tā kļuvusi par folkloru, šo atlīdzību maksā jau vairākus gadus. Savukārt Beļģijā autori saņem atlīdzību no pieciem līdz piecpadsmit tūkstošiem eiro gadā, atkarībā no savas popularitātes.
Konferencē sēžot, ienāca prātā, ka droši vien atkristu daudzas cīņas ap Valsts Kultūrkapitāla fonda projektiem un finansēm, ko dotē valsts, ja Latvijā būtu sakārtota autoratlīdzība visās tās jomās, sākot no gadiem ilgi ignorētās reprogrāfiskās reproducēšanas, beidzot ar publiskajam patapinājumam atvēlētajām niecīgajām summām, kuras tiek atmestas, lai atpirktos no problēmas Briseles acīs. Diemžēl izskatās, ka valstij patīk izlikties par Eiropu, bet turēt autorus īsā striķītī kā zemniekus feodālismā. Acīmredzot nepaēdis, stūrī iedzīts un nabadzībā mērdēts autors ir mazāk bīstams. Un tas ir nožēlojami, tāpat kā nožēlojamas ir daudzas citas ar Latviju saistītās lietas - sākot ar Latvijas hokeja atkarību no kaimiņvalsts investīcijām, beidzot ar pensiju indeksāciju.
Protams, ka man nekas cits neatliek kā rakstīt - es ļoti ceru, ka autortiesību jautājumi reiz tiks sakārtoti, bet droši vien uz to cerēja arī tās autoru paaudzes, kas tagad kapu kalniņā, bet kuras cīnījās gan par tā arī līdz šim nepieņemto likumu par radošajām personām un organizācijām, gan par civilizētu autortiesību jomu sakārtošanu. Tā ir tāda sistēma - gadiem runāt, veidot darba grupas, bezgalīgi debatēt, aplūkojot hipotētiskas situācijas, kuru iestāšanās varbūtība uz planētas Zeme ir pielīdzināma citplanētiešu invāzijai, bet tikmēr autoru vienkārši spiež nost, beigās neizdarot neko.
Šīs nedēļas lielais jubilārs Andrejs Pumpurs, kuram ceturtdien apritēja 175 gadi, starp citu, arī bija spiests brīvprātīgi pieteikties turku karā, būtībā lai glābtos no Latvijas realitātes, jo, lai nu ko, ar savu dzeju eposa autors ģimeni uzturēt nevarēja. Kaut kas divkosīgs šajā attieksmē pret mākslinieku Latvijā ir ieprogrammēts no sākta gala, un shēma, kuras visu stadiju, pēcnāves piemiņu ieskaitot, pamatelements diemžēl ir zināma necieņas deva - kā Pumpura un citu dižgaru gadījumā - izpostītie kapi - par ko vakardienas Neatkarīgajā rakstīja Jānis Peters - velkas līdzi mūsu kultūrai nu jau vairāku gadsimtu garumā.
Pasarg dievs, neviens jau tagad nevēršas pret dažu grāmatas lappušu vai rakstu kopēšanu, tomēr šāda darbu pavairošana un izmantošana saskaņā ar autortiesību praksi pasaulē nenotiek gluži par velti. Atceros, kad iznāca mana bērnu grāmata, un tas bija krīzes brīdī pēc trekno gadu pēkšņās izbeigšanās, bibliotekāre rādīja, kā sakopējusi teju vai divdesmit tās kopijas, lai mazie varētu grāmatiņu izlasīt. Skaidrs, ka bērniem jādod lasīt, bet katra šāda kopija ir nenopirkta grāmata veikalā, sitiens pa autora un izdevēja kabatu, un kompensācijas mehānismam ir jābūt. Bet nu kurš gan pie mums par tādiem niekiem uztraucas, jo arī publiski pieejamais kopētājs daudziem ir glābējs situācijā, kad personiskā nabadzība žņaudz tā, ka nevar atļauties pat avīzi nopirkt.