Nolēmu padalīties ar pagājušās nedēļas priekiem Latvijas Rakstnieku savienībā. Vispirms pagājušo trešdien Latvijas Nacionālajā teātrī sirsnīgā ceremonijā, ko lieliski novadīja kultūras ministre Dace Melbārde, Kultūras ministrijas Atzinības rakstus saņēma astoņi Latvijas Rakstnieku savienības vecmeistari: Rute Runce, Roalds Dobrovenskis, Velta Kaltiņa, Harijs Gulbis, Juris Kronbergs, Knuts Skujenieks, Daina Avotiņa un Zigmunds Skujiņš. Jāpiebilst, tā nebija tikai rakstnieku ballīte, jo godināti tika arī divi lieliski komponisti: Romualds Kalsons un Pauls Dambis.
Tiešām bija prieks vērot smaidīgo Knutu Skujenieku un viņa kundzi Intu, Roaldu Dobrovenski, klausīties lielisko Veltas Kaltiņas uzrunu. Vēlreiz apsveicu vecmeistarus - viņi to bija pelnījuši!
Otrs pagājušās nedēļas prieks, kas turpinās šajā nedēļā, ir Dzejas dienu pasākumi. Labas atsauk-smes nāk par Amandas Aizpurietes autorvakaru un vēl vairākiem pirmo dienu pasākumiem. Kā lai nepriecājas par tiem, pēc mediju aprēķiniem, apmēram 200 klausītājiem, kas svētdien atnāca pie Raiņa pieminekļa. Šogad Esplanādē, ar maziem izņēmumiem, uzstājās to paaudžu pārstāvji, kuras 1965. gadā, kad viss sākās, nemaz nebija pasaulē nākušas. Pieļauju, ka daļai no viņiem ceļš līdz Esplanādei nemaz nebija tik vienkāršs, zinot iekšējo pretestību (un ne bez pamata) pret šo vietu, kas valdīja pirms kāda laika. Šoruden saule un zāle noteikti bija spožāka un zaļāka nekā pirms 51 gada. Klausītāji - pamatā jauni cilvēki, kurus uzrunāja tieši šīs dzejas lasījumi. Es ceru, ka tā ir viņu pasaule, tāpat kā sešdesmito gadu jauniešiem bija savējā.
Man pašam ir diezgan nepatīkamas atmiņas par pēdējiem vecā formāta Dzejas dienu pasākumiem Esplanādē ap 2004./2005. gadu, kad tie izčākstēja un nācās organizēt klausītājus tā, lai ar TV kameru varētu uzburt iespaidu, ka viņu ir daudz. Iespaidu nudien neuzlaboja arī dzejnieki, kas nekādi neprata aprēķināt savus drosmes gramus. Es saprotu toreizējos rīkotājus, kas no pasākuma atteicās, atstājot Esplanādi vides aktīvistu un dziesminieku rokās. Kādubrīd Aivars Lapšāns šos pasākumus uzsauca būtībā par saviem līdzekļiem, sargājot tradīciju, un paldies viņam par to.
Savukārt pagājušajā gadā pēc ilgāka laika atkal LRS paspārnē organizētais pasākums bija liels un radošs izņēmums: Raiņa 150. jubileja, radio tiešraide, kori, diriģenti, Mārtiņa Brauna mūzika… Stress, rēķinot visu pa sekundēm, bija, bet scenārija autore Inese Zandere ļoti precīzi visu izdarīja, savukārt Kultūras rondo komanda tikpat perfekti nodrošināja ēteru, un Zigfrīdam Muktupāvelam izdevās pabeigt tiešraidi precīzi uz sekundi, kaut pazudušais Mārtiņš Brauns pasākuma kulminācijā radīja pamatīgu stresu. Dzejas dienas skanēja visā Latvijā!
Šogad, kad Dzejas dienas pirmoreiz rīko projekta vadītāja Anete Enikova un raugās uz daudzām tradicionālām norisēm ar jaunu skatu, gribējās saprast - ir vai nav vērts pulcēt ļaudis pie Raiņa, jo nevar katru gadu pacelt tik dārgu un vērienīgu pasākumu, turklāt klubā vai kafejnīcā rīkot Dzejas dienas tiešām iznāk daudz lētāk un vienkāršāk. Nevajag pirkt apdrošināšanu, kārtot daudzās Rīgas domes atļaujas, kas jāizņem ne jau birokrātisku procedūru labad, bet gan ir tiešām vajadzīgas, lai pilsētā valdītu kārtība. Aizejot uz Esplanādi, jautājums par vajag/nevajag, kas aizkulišu debatēs reizēm ieguva teju vai asinskāru intonāciju, kaut kur pagaisa. Protams, vienmēr var domāt par dalībnieku daudzumu, dzejas atlasi, kompozīciju un visu pārējo, bet šķiet, ka ar visnotaļ smagnēju auru apveltītais Dzejas dienu simbols Esplanādē ir dabiski pārslēdzies mūsdienu režīmā un pazudusi arī tā piepaceltā ažiotāža, kas ap šo vietu valdīja nu jau vairāk nekā pusgadsimtu ilgušās Dzejas dienu vēstures dēļ. Notika normāls pasākums. Attīstot šī gada pieredzi, var strādāt tālāk. Protams, vienmēr būs ļaudis ar īpašo viedokli, gan tādi, kas paši tur nenāk, bet gudri izrakstās sociālajos tīklos, gan tādi, kas visu kritizē principā. Īpaši tad, ja paši nav aicināti uzstāties. Diemžēl maz ir to, kas piedāvā kaut ko konstruktīvu.
Man tomēr šķiet, ka Dzejas dienas piedzīvo tādu kā ātruma pārslēgšanos. Festivāla nākotne ir tagadējo trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudzes rokās. Cik tad var prasīt no sirmā meistara Skujenieka vai allaž jaunā Rokpeļņa? Viņi ir mūsu bagātība, bet tagadējās dzejas seja jāveido spēka pilnajiem, kam klasiķa statuss vēl gadus trīsdesmit jāpagaida.