Nepatriotiski un pazemojoši

© F64

Vērojot nerimstošo kašķēšanos, kas pavadīja Rio olimpiādi saistībā ar Latvijas delegācijas nebūšanām un funkcionāriem ekskursantiem, gribu pateikt paldies mūsu sportistiem un aicinu to darīt arī tautiešus. Ne jau katru dienu dzimst čempioni. Jā, protams, tāpat kā citi, es gaidīju brīnumu notiekam, ik rītu verot vaļā internetu un cerot, ka būs. Arī viņi cerēja. Bet dzīve ir dzīve, panākumi ir labi, un nav ko te spēlēt ainiņas no Annas Kareņinas.

Sociālajos tīklos šonedēļ ceļo doma, ka mūsu sportistu sniegums olimpiādē bijis teju vai karmiski nosacīts. Nezinu, vai medaļu trūkumā vainojama karma, tomēr sliecos piekrist, ka sports, tāpat kā kultūra, ir daļa no valstī notiekošā. Ir stulbi vainot sportistus nepatriotismā. Viņi darīja, ko varēja, sasniedza augstus rezultātus, bet atmosfērā, kas valda Latvijā, ir tiešām grūti uzvarēt. Ne jau sportisti, kultūras cilvēki vai uzņēmēji pie tā vainīgi, bet kuģis, kas peld bez kursa. Savukārt, ja meklējam nepatriotus, manā uztverē, valstij nav lielāka apkaunojuma kā politiķu paziņojumi, ka par šādām nieka algām kā pie mums neviens normāls cilvēks jau valsts iestādi nevadīšot. Lūk, tas tiešām ir galēji nepatriotiski, nevis ceturtā vai sešdesmitā vieta olimpiādē, kurai atdoti visi spēki.

Runāsim atklātu valodu. Sports, tāpat kā kultūra, politiķu intereses jomā nonāk vien tad, kad ir starptautiskie panākumi. Ja to nav, tad sportisti, tāpat kā kultūras personības, var stāvēt pie ratiem. Turklāt arī medaļas vai atzinība neko nenozīmē, ja runājam par attīstību tālākā perspektīvā. Laureāti ātri apnīk. Ja viņi nespēj dēt jaunas zelta olas, tos drīz aizmirst. Tie apnīk arī tad, ja pārāk bieži gūst panākumus. Turklāt dažu medaļnieku vai izcilu solistu dēļ sistēma labāka nekļūst.

Kur, piemēram, ir olimpiskā medaļnieka vingrotāja Vihrova tradīciju sekotāji? Jaunie fadejevi un bergmaņi? Vai fakts, ka Alvis Hermanis ir viens no Eiropas izcilākajiem režisoriem, bet JRT viena no spēcīgākajām trupām, ir kaut nedaudz veicinājis to, lai šim teātrim būtu atbilstoša ēka? Ar ērtu zāli, kurā ir gaiss, ko elpot, un normālām tualetēm. Starpbrīžu rindas pie labierīcībām taču varētu filmēt un pēc tam demonstrēt propagandas kanālos visi Latvijas nelabvēļi, stāstot par briesmīgo valsts attieksmi pret teātri. Tad mēs, protams, apvainotos un kliegtu, ka tā nav taisnība, bet par meliem to nosaukt būtu grūti. Kāds pēc pēdējiem notikumiem JRT rekonstrukcijas sāgā pirms pāris dienām ironizēja, ka daži odi esot jau tiktāl piezīdušies, ka sīkā varka no teātra rekonstrukcijas nevienu vairs neinteresējot.

Tas, ko Latvijas pilsoņi nejūt un nesaņem no savas valsts, ir stabilitāte un ticība rītdienai. Un kā lai tic? Tiek notrallināti miljoni, bet nevienam par to nekas nav. Ar lielu blīkšķi noķer milzu nodokļu krāpniekus, lai pēc tam tiem pieticīgi pakratītu ar pirkstu. Tiek īstenota vājprātīga bēgļu politika, kas skaidri pasaka - šis džeks no Somālijas ir labais, bet vietējais Pēteris - pabira, par kuru nav vērts runāt. To visu pavada muļķīga ANO kampaņa, pēc būtības klasiska naudas šķērdēšana. Epopejas ap KNAB un VID būtu megagalaktisks apkaunojums jebkurai sevi cienošai valstij, bet laikam jau ne Latvijai. Briti, kas pasaka, ka viņiem šie latvieši ir līdz kaklam. Militārās spēlītes ar NATO, un misters Tramps, kurš paziņo, ka šie Austrumeiropas sīkmaņi nedara to, ko solījuši. Ir pat grūti to aptvert, bet viss, ko te uzskaitu, taču ir tikai daži pēdējo mēnešu notikumi.

Mums pat vairs nemelo par Latvijas neesošo panākumu stāstu, mēs redzam, ka valsts neattīstās. To apsaimnieko neracionāli un nesaprotami. Izmisīgi mēģina žmiegt vienkāršo reņģēdāju, plēšot no tā trīs nodokļu ādas. Astronomiskais nekustamā īpašuma nodokļa lēciens vien bija ko vērts! Bet vēl taču ir visādi nieki: suņu čipēšana, līdz galam neaptvertie godīgākie elektrības tarifi pēc lielā ieguvuma - brīvā elektrības tirgus. Vienīgais, kas šajā situācijā vēl priecē, ir latviešu spēja pazoboties par valdības solīto desmit eiro pielikumu pie minimālās algas no nākamā gada, kaut tie 120 eiro uz papīra daudziem ir pietiekami nopietna lieta. Varbūt par nemākulīgiem politiķiem ir jāsmejas daudz skaļāk?



Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais