Globāla smadzeņu krīze
2016. gada sākumā režisors Alvis Hermanis pārtrauca sadarbību ar Thalia teātri Hamburgā un nāca klajā ar paziņojumu, no kura toreiz daudzi Latvijas intelektuāļi kratījās nost kā sātans no svētā ūdens.
Un proti - Berlīnes imigrācijas politika apdraudot Eiropu, jo, pateicoties tai, Eiropā nepamanīti varot iekļūt teroristi. Komentāros toreiz anonīmi drosminieki atklātā tekstā apgalvoja, ka režisors esot no labas dzīves izkūkojis prātu. Daži pat uzstājās televīzijā un pauda, ka nepiekrītot Alvja Hermaņa viedoklim, jo mākslinieks viņš esot izcils, bet bieži runājot politnekorektas aplamības. Interesanti, vai tagad vienam otram nevajadzētu Alvim Hermanim atvainoties? Kas gan toreiz bija nepatiess vai pārspīlēts viņa izteikumos?
Kopš tā brīža pagājis tikai nedaudz vairāk par pusgadu. Ziņas no Vācijas nāk kā no karadarbības pārņemta rajona. Arābu izcelsmes imigranti ar nažiem, mačetēm, šaujamieročiem šauj, dur, cērt. Metro, iepirkšanās centrā, uz ielas, vilcienā… Tas, ko Alvis Hermanis gada sākumā teica par cilvēku drošības apdraudējumu un varas nespēju kontrolēt situāciju, piepildās precīzāk nekā visiem apnikušie dzelteno mediju murgi par pareģes Vangas tēmu. Nebija jau arī jābūt Eiženam Finkam, lai to paredzētu un redzētu. Tomēr nekas mūsu politkorektajā pīļu dīķī tāpēc nav mainījies - mediju ziņās, Latvijas televīziju ieskaitot, līdz pēdējam brīdim, pat tad jau, kad skatītājiem arī otrā pasaules malā ir skaidrs - ir noticis kārtējais terora akts, žurnālisti penterē par dažādām versijām, Breivīka cienītājus un sadzīviskus konfliktus ieskaitot. Vārds «arābi» vai «musulmaņi» šajās ziņās netiek pieminēts gandrīz nemaz, varbūt vien ārkārtas gadījumos. Politkorekti, melīgi, atbilstoši vienotās Eiropas nostādnēm un pašiznīcinoši.
To vērojot, nāk prātā manas vecmammas teiktais, kad padomju laikā televīzijā, pa radio vai presē parādījās kārtējais ķengu raksts par to, cik slikti bijis brīvajā Latvijā. «Nu kā var tā melot!» - viņa pukojās. «Vēl taču nav nomiruši tie, kas zina, kā tur bija patiesībā!» Nekas jau nav mainījies, un neviens pat negaida, lai nomirtu tie, kas zina. Melo to, kas vajadzīgs varai. Mēs melojam paši sev; mistificējam procesus, kas neattīstās tā, kā mēs vēlamies, labi saprotot, kā ir patiesībā; lietojam dažādus politkorektus eifēmismus un skaistus saukļus kā kaimiņi jūras otrā pusē - es neesmu blonds kā ABBA soliste, bet esmu zviedrs. Vai viņi tiešām paši tam tic?
Svētdien Latvijas Radio runāja leģendārais aktieris un režisors Gunārs Cilinskis. Nē, protams, viņš pats jau aizsaulē, tā bija viņa balss ierakstā, kas skanēja no astoņdesmito gadu beigām. Nosvērti un dzīvesgudri Cilinskis dalījās pārdomās par tiem, kas dzīvo te gandrīz piecdesmit gadus, bet kam ir svešs un pat pretīgs viss šeit notiekošais, kas nesaprot un negrib saprast latviešu valodu, kas negrib iekļauties vietējās kultūras dzīvē un pastāv savā izolētā pasaulē. Kaut kā nekļūst un nekļūst šie vārdi mazāk aktuāli arī mūsdienu Eiropā. Ja toreiz tie tika adresēti vienā valstī dzīvojošām tautām, pārsvarā eiropeiskām, tad par kādu gan integrāciju sapņo vienotās Eiropas politiķi? Un kā ir ar visiem tiem stāstiem, ka Austrumeiropas trumpis Rietumeiropā esot tās unikālā pieredze. Vai patiesībā tas nenozīmē - turiet muti, mēs paši zinām, kā ir labāk?
Ir pat grūti noformulēt, uz kurieni tagad, vasaras atvaļinājumu laikā, ripo bezrūpības pārņemtā Eiropa. Terora akti Francijā un Vācijā, Brexit Lielbritānijā. Globālais dopinga skandāls, kas pārņēmis pasaules olimpisko kustību un sāk atgādināt bērnības laiku, kad pasaule gatavojās boikotēt olimpiskās spēles Maskavā. Nezinu, varbūt tas tiešām nav aukstais karš, jo tas esot sen beidzies, varbūt tas ir hibrīdkarš, par kuru neviens nezina - kas tas tāds? Tomēr tā vien izskatās, runa ir par kādu kolektīvu veselā saprāta mazināšanos tik kosmiskos mērogos, ka jāsāk domāt vairs ne vien par indivīda, bet gan atsevišķu nāciju spriestspēju, jūsmojot par dažādu sugu donaldiem un tamlīdzīgiem dīvaiņiem.
Jums apnikusi politika? Man arī. Bet sakiet, ko gan lai šādā brīdī raksta kultūras komentārā? To, ka publikas apskatei ticis atvērts pirmais no atjaunotajiem Raiņa muzejiem? Par operas izrādi Jēkabpilī vai jaunu grāmatu. Kuru šādā brīdī tas spēj interesēt?