Tiesības smirdēt
Šonedēļ uzzinājām, kāpēc kārtējo reizi atlaista Juta Strīķe.
Tā vien šķiet, meksikāņiem būtu pēdējais laiks taisīt seriālu «pēc patiesiem notikumiem Latvijā». Nudien, skatītāju tam netrūktu, ja vēl drusku smalkākus interjerus atlasītu. Tā būtu īsta TV reitingu paradīze! Žēl vien, ka ierēdņi un politiķi joprojām nav attapuši, ka šādas ziepju operas pazemo valsti un nerada siltas jūtas pret šeit notiekošo.
Sociālos tīklus apceļoja kāda jauna ārsta vēstījums par Rīgas slimnīcu uzņemšanas nodaļās valdošajām dienišķajām šausmām, veicot bezpajumtnieku un dzērāju apkopšanu. Neesmu ārsts, slimnīcu uzņemšanas nodaļās, par laimi, gadījies būt tik, cik jāpalīdz citiem. Tomēr esmu šīs ainiņas redzējis katrreiz, kad tur nācies iegriezties. Tas allaž ir atbaidošs skats - gan prātu nodzērusi klaidoņu lēdija svaigi piečurātās laškrāsas reitūzenēs, kurai vajag piepūderēt vaidziņus, gan uz slimnīcas ratiem transportētās vājprātā netīras un atbaidoši smirdošas nenosakāma dzimuma miesas čupas, no kurām birst utis un tamlīdzīgi kukaiņi, kas izverd rupju lamu straumes, jo saprāts alkoholā noslīcināts jau kur gadus iepriekš. Šos skatus vērojot, vienmēr ir jādomā gan par savu personisko cilvēkmīlestības robežu, gan par slimnīcu funkciju kā tādu.
No vienas puses, ir tā, ka nonākšana uzņemšanas nodaļā, iespējams, uz kādu brīdi izglābj šīs kritušās dvēseles no drošas nāves. Bet, no otras puses, šādi bezjēdzīgi savas dzīves iznīcinātāji un slaktētāji atņem ārstu laiku un slimnīcas resursus brīdī, kad palīdzība varbūt vairāk vajadzīga kādam sirmam kungam vai kundzei, kuri visu mūžu godīgi strādājuši, maksājuši nodokļus, bijuši apzinīgi šīs valsts pilsoņi, un tagad sēž slimnīcas uzņemšanā, no sāpēm zobus sakoduši, pacietīgi gaidot rindu. Kurš no šiem pacientiem ir svarīgāks? Jautājums, protams, var šķist retorisks, turklāt zinu, zinu - visi cilvēki esot vienlīdzīgi, bet Latvija brīva valsts un katrs tiesīgs atpūsties, kā pats vēlas. Tomēr gandrīz kā Orvela romānā dažas personas ir acīmredzami vienlīdzīgākas. Tās var gadiem parazitēt uz līdzcilvēku rēķina, neievērot personiskās higiēnas normas tā, ka tas būtībā jau apdraud citu veselību, un nekas viņām par to nav un arī nebūs.
Cik gan bieži ziņu straumē pavīd virsraksti - slimnīcā nonācis kārtējais ar alkoholu saindējies pacients. Padomājiet, cik korekti noformulēta cūciski padzērušā tipiņa diagnoze! Ieteiktā ārstēšana daktera Bikova seriāla stilā varētu būt skābu kāpostu sula un simt grami no rīta, kad atžirgs. Skaidrs jau, ka par šo tēmu var rakstīt, cik gribi, nekādas medicīniskās atskurbtuves atjaunotas netiks, drīz arī sāksies aukstās sezonas, kad šīs piedzērušās sēnes vajadzēs uzlasīt obligāti, lai tās nenosaltu. Tad tās par valsts naudu vedīs uz slimnīcas palātu, no kuras viņas aizies nesamaksājušas un pat paldies nepateikušas.
Ej nu arī saproti, vai labi un pareizi bija padomju laikos, kad pilsētas ielās patrulēja melnās Bertas, bet milicijas darbinieki atļurbenē nogādāja pat uz mājām tenterējošus pilsoņus, kas, algas dienu atzīmējot, bija uzņēmuši polšu uz trim. Folklora par maitām mentiem, kas atskurbtuvē gan iekaustīja, gan kabatas iztīrīja, vēl tagad ir dzīva pensionēto šīs iestādes lietotāju aprindās. Tomēr vai nebūtu laiks izkāpt no otra grāvja un padomāt, kā nošķirt slimnīcās normālos pacientus no visas šīs sodības, īpaši jau tāpēc, ka nodokļus viņi tāpat nemaksā un nav maksājuši - tieši sabiedrība ir tā, kas jebkurā gadījumā stutēs šos vieglprātīgos bēdubrāļus.
Varam te izrunāties un izlikties, ka visa šī klaidoņu, deklasēto alkoholiķu un narkomānu būšana uz mums neattiecas, bet ne jau par dakteriem slimnīcās vien te ir runa. Te ietilpst arī trepju telpās nakšņojoši tuberkulozes un sazin kādu infekcijas slimību izplatības midzeņi, sabiedriskā transporta sēdekļi, uz kuriem nedod dievs apsēsties, brauciens vienā smirdoņā ar kārtējo atkritumu kolekcionāru. Nē, protams, arī viņi ir cilvēki un viņiem ir tiesības, tomēr tas, ka viņi ir netīri un gadu nemazgājušies, nenozīmē, ka šie ļautiņi var darīt ko un kā grib. Tā viņi var dzīvot savā privātīpašumā, norobežojušies no pārējās pasaules. Sabiedrībā tomēr ir elementāras higiēnas un uzvedības normas, kas jāievēro. Diemžēl vara laikam spēj tikt galā vienīgi ar tiem, kas atrodas sistēmā. Ar tiem, kas stāv ārpus vai pabiruši zem tās sliekšņiem, tas neizdodas. Ja arī ko mēģina, nekas tur nesanāk, jo vienmēr jau atrodas kāds, kas autoritatīvi atgādina par cilvēktiesībām un cilvēkmīlestību, aizmirstot, ka arī pārējiem sabiedrības locekļiem ir tiesības saņemt normālu medicīnisku palīdzību un nebraukt smirdošā trolejbusā kopā ar pilsoni, kas savas dabiskās vajadzības nokārtojis biksēs. Bet mums, dzīvojot vājā demokrātijā, ir tāda tiepīgu indivīdu mazākuma diktatūra.
Var izrakstīties par augsto kultūru un gara lidojumu, bet Eiropā ir valstis, kur no rītiem mazgā ietvi ar Fairy, kur cilvēki var droši staigāt gaišās drēbēs, nebaidoties tās sabojāt, kur, parādoties uz ielas klaidonim, klāt ir sociālie dienesti un policija, kas tūdaļ noskaidro, kas, kā un kāpēc. Varbūt vajadzētu mācīties no šādām valstīm?