Kāds mums no tā labums
Tas, ko šonedēļ saprast grūti, ir mūsu eiroskeptiķu jūsma par brexit. Tā nudien pārspēj pat alus apreibinātu hokeja fanu jūsmošanu pēc uzvarētas spēles. Lai nu kam, bet šiem kungiem tagad vajadzētu sēdēt zemāk par zāli un klusāk par zivi. Galu galā tieši briti kalpoja par bremzi liberālajām muļķībām, ko cenšas īstenot Eiropas Savienības priekšniecība, padarot vēl īsti nedzimušo lielvalsti par ubagu paradīzi. Vai tie nebija briti, kas reiz teica – ja ievēlēsiet Junkeru, mēs izstāsimies?
Turklāt, lai nu kas, bet arī mēs, otrās šķiras Austrumeiropa, būvējot par Rietumu naudu muļķīgus veloceliņus un citus stratēģiskus objektus, eksportējot uz turieni sev nevajadzīgo darbaspēku treniņbikšoto mikrorajona karaļu formātā, esam pielikuši roku, lai brexit iznākums būtu tāds, kāds tas ir. Tie bijām arī mēs, kas radīja britos riebumu pret iebraucējiem, starp kuriem, ko tur slēpt, dažādu zaļkalnveidīgu salašņu netrūkst.
Kad maijā LTV raidījumā Tieša runa mēģināju teikt, ka uz brexit vērts paskatīties ar latviešu astoņdesmito gadu nogales pieredzi un atcerēties pretmigrantu noskaņojumus, kas tolaik ieguva pat ekonomiski kroplas nokrāsas - piemēram, vizītkartes, kuras neuzrādot, Latvijas veikalos iepirkties nevarēja, emocionālas velkomistu tantiņas mani pasludināja par cilvēku nīdēju. Tagad redzam tieši to - lozungus beri šineļ, iģi domoj britu formātā, jo prognoze, ka emocionālie briti, kam nekas, izņemot politiķus, Eiropu neuzspiež, varētu nobalsot pret, tāpēc, ka viņiem ir līdz kaklam nemitīgā iebraucēju varza, diemžēl izrādījās patiesa. Lai ko mums teiktu eksperti, angļi nedomā kā Krievijas propagandas iebiedēti latvieši. Ņemsim vērā to, ka briti ir pārtikusi, stabila un ļoti stagnanta valsts, kuras lielākā problēma ir kārtējā troņprinča plikpaurība vai hercogienes izspīlētie apaļumi. Viņus neuztrauc Eiropa, jo absolūti pašpietiekamie un par visiem gudrākie angļi sēž uz savas garlaicīgās salas un nospļauties - ir tādā Eiropas Savienība vai nav. Viņiem ir attīstīta ekonomika, sava valūta, militārie spēki, impērijas apziņa un ar to saistītā no mazotnes iepotētā pārākuma apziņa, turklāt normāli kaimiņi.
Mediju asarainie virsraksti, ka pasaules bagātākie cilvēki brexit dēļ esot zaudējuši 200 miljardu, viņu sirdis neplosa. Vai jūsu plosa? Biržā taču vienmēr kāds spekulē, tāda ir dzīve. Tiklab akciju brauciens bezdibenī varēja notikt Turcijas sprādzienu dēļ. Naftas cenas kritās - būs drusku lētāks benzīns! Varbūt… Mārciņa pagalam? Nu, pašļuka uz leju, bet joprojām stāv kā klints un pēc Latvijas bankas oficiālā kursa stiprāka par latiņu tā ziedu laikos. Ja vēl te atceramies dažu ekonomistu sapņus, ka lētāka mārciņa varētu pasildīt ekonomisko izaugsmi, tad drīzāk jājautā, kādam ķermeņa apvidum ir pietuvojies mūsu eiro? Un par ko te jāpriecājas eiro turētājiem latviešiem? Varbūt vien par Islandes futbola komandu.
Lielbritānijas piemērs skaidri parāda vienu. Stāsti par lielvaru solidaritāti un atbalstu ir ar noteiktu derīguma termiņu un kredītlimitu. To robežas nosaka konkrētās valsts nacionālās intereses un mūžam mainīgais iedzīvotāju noskaņojums. Ja nu ir kāda brexit mācība Latvijai, tad tieši šī. Cerēt, ka mūs bezgalīgi dotēs, atbalstīs, aizstāvēs, lai lielie puikas nepiekauj, ir bezgala naivi. Kāpēc viņiem par mums ir nemitīgi jāmaksā? Kāpēc viņiem būtu bezgalīgi jāuzņem mūsu purčika prinči, jāārstē slimie, jāskatās, kā mūsu māmiņas pamet bērnus vienus dienām ilgi? Vai tad mēs nezinām, ka viņas tā mēdz darīt? Ja turpināsim dzīvot valstsveidīgā izstrādājumā, kas ir riebīgs kā lētais siers lielveikalos, agri vai vēlu mūs no spožās vitrīnas izmetīs, jo kā Eiropas bomži mēs bagātajai Eiropai vajadzīgi nebūsim.
Eiroskeptiķiem, ja vien viņi nav apmaksāti putinisti vai vienkārši putnu draugi, tagad būtu jādomā, kādu dziesmu dziedāt. Kāds mums no notikušā ir labums, lai mēs tagad par kaut ko varētu lekties? Uz kurieni stūrēsim? Kādā valodā pēc britu aiziešanas runāsim? Arī tad, ja eiroskeptiķi ir putinisti, attīstības scenārijs taču nav par eirocentu labāks. Kamēr neesam uz plauktiņa Maskavas pieliekamajā, būsim viņiem interesanti. Tiklīdz nonāksim - eiroskeptiķi, gluži kā moris klasiķim, varēs iet uz trim burtiem. Uzradīsies centra atsūtīti vietvalži, Jūrmalas dāčas pildīs jaunā nomenklatūra, veikalu plaukti strauji tukšosies, lai nekad vairs nepapildinātos, bet līdz tuvākajam bankomātam nāksies braukt ar prāmi uz Stokholmu.