Latvijas Nokia
Par to var runāt līdz apnikumam, nekas no tā nemainās, bet jārunā ir. Kāpēc vienmēr notiek tā, kad valstij svarīgos brīžos enerģija, kas būtu jāvērš vienā galvenajā virzienā, lai atrisinātu kādu svarīgu problēmu, allaž uzrodas tracinātāji, kas sekmīgi aizved sabiedrisko domu marginālos blakusvirzienos. Tagad pat no veselā saprāta pozīcijām varētu domāt – valstij un sabiedrībai (mums katram personīgi!) taču nevarētu būt nekas svarīgāks par VID sakārtošanu, bet nē taču! Latvijā iestājušies jūnija pilnmēness karstumi un pa gaisu iet olšūnu kari, vecā apkaunojošā luterāņu baznīcas zupa, kas smako nu jau gadu desmitiem, un burvīgās cīņas par Stambulas konvenciju. Vai nu tiešām kaut viens no minētās trijotnes jautājumiem ir kaut naga melnuma vērts?
Konvencija - tukšs tarkšķis, papīrs, ko nekad un nekur neviens tā īsti neievēros. Pasaulē ir pieņemtas simtiem tādu konvenciju un deklarāciju, bet kas no tā mainās? Luterāņu baznīca gružus attieksmē pret sievietēm jau sen varēja iemācīties satīrīt, negraujot savu jau tā grīļīgo prestižu, kurš, godīgi sakot, maz kādu uztrauc, jo autoritātes baznīcai nav nekādas un tā turas vienīgi uz dažu populāru mācītāju personiskās harismas. Savukārt nelaimīgās olšūnas - nu, padomājiet, kāds globālais izaicinājums! Varētu domāt, ka Latvijas sievietes visas kā viena jau gadiem tup zemā starta pozīcijā, gaidot liktenīgo signālu, lai taču beidzot kļūtu par to donorēm. Varbūt olšūnas ir Latvijas jaunā Nokia? Veids, kā varam ģenētiski okupēt pasauli? Protams, ka nē. Bet brīvprātīgie troļļi un trollenes, un pašpasludinātie viedokļu līderi uzdarbojas un tautu tracina. Bet pa to laiku gandrīz kā Māra Melgalva dzejolī: «Un pilnu krūti kuplo bērzs,/ Un pusnobirusi zied ieva.»
Netrūkst pat optimistiskā turpinājuma: «Es pupu zemē stādīšu,/ Tur izaugs cerībiņa tieva», dažu citu bezjēdzīgu sēnalu notikumu izskatā. Piemēram, izčākstējušās Vienotības potenciālo līderu milzu cīņas un Artusa Kaimiņa partijas reitingu dinamiskie pētījumi, pasākumi, kas droši būtu jāierindo rubrikā - vai tiešām kādu vēl tas spēj interesēt? Viss notiek gandrīz tieši tā, kā krievu rakstnieka Aleksandra Tolstoja pasaciņā par zelta atslēdziņu un koka cilvēku Buratino, par kuru gan neviens nekad viņu nav iedomājies apsūdzēt plaģiātismā.
Ja atgriežas pie raksta sākumā uzdotā jautājuma, īsti nav ticības, ka mūsu politiķi ir tik spējīgi un talantīgi, lai spētu tik sekmīgi pūst sabiedrībai miglu acīs, novirzot to no sasāpējušu jautājumu risināšanas. Es pieļauju, ka pie vainas nereti ir ne jau kāds mistisks politiskais zirneklis, bet gan ārkārtīgi infantilā latviešu žurnālistika, kas, strādājot par piecām maizes garoziņām mēnesī, skrien pakaļ seklām tēmām, lai kurinātu mūžīgos reitinga sārtus cinisku virsredaktoru modrā uzraudzībā. Nu nav mums ne laika, ne līdzekļu, ne arī prasmes reitingus noturēt, piedāvājot kvalitatīvi analizētas nopietnas problēmas.
Tagad pat - kur nu vēl nopietnāks jautājums par Valsts ieņēmumu dienestu? No tā darbības taču atkarīgs tas, kā mēs dzīvosim turpmāk, bet mums piedāvā košu bildīti ar samākslotām gavilēm apvīto Pētersones bēgšanu un nekrietnajiem korumpētajiem inspektoriem. Un kas no tā? Kas tālāk? Vai priekšnieces nomaiņa sakārtos nodokļu sistēmu? Vai tālab ēnu ekonomika iznāks dienas gaismā un piesarkusi samaksās visu, ko uz nesamaksātu nodokļu rēķina sekmīgi ietaupījusi? Vai mēs no tā dzīvosim labāk? Es domāju, ka būs gluži otrādi.
Šonedēļ man uz avīzi piezvanīja gandrīz deviņdesmit gadus veca kundzīte. Vīrs viņai miris, dēls invalīds, pašai pensija divsimt četrdesmit eiro mēnesī. Astoņi eiro dienā. «Sakiet, vai es ar to varu izdzīvot - ja man ir ne vien jāpaēd, bet arī jānomaksā par dzīvokli un jānopērk zāles, bez kurām es savā vecumā nevaru iztikt. Grēks jau tā teikt, bet, paldies Dievam, saņēmu nelielu mantojumu. Tas mani pāris gadus turēs virs ūdens. Bet pēc tam ko iesākt? Jāmirst nost? Esmu nostrādājusi visu mūžu par medicīnas māsu. Pat dekrēta atvaļinājumu tikpat kā neizmantoju, mamma palīdzēja bērnu pieskatīt, dežurēju nakts dežūras. Vai tiešām astoņi eiro dienā ir viss, ar ko valsts var man palīdzēt? Bet jūs tikai nepublicējiet to ar manu vārdu! Man bail. Es negribu nekādas nepatikšanas.»
Tādi mēs esam. Iebiedēti, stūrītī iedzīti, par sevi necīnāmies. Zīmīgi, ka arī šodienas advancētie pseidotēmu un pseidodienaskārtības noteicēji drīz vien būs tādi paši - veci, nobijušies, no sociālajiem pabalstiem atkarīgi, jo atšķirībā no kundzītes nav visu mūžu par medicīnas māsu strādājuši. Tikai par to neviens nezin kāpēc nedomā, bet tērē laiku tukšu salmu kulšanā - viens par Artusu, otrs par Vienotību, bet trešais par veco labo - visi zog.