Muzeja svētki
Debates par to, kā svinēt 4. maija svētkus, var būt bezgalīgas. Arī žēlabas par to, ka mēs nemākam svinēt. Tomēr – brīvi citējot dzejnieka Aivara Eipura ierakstu feisbukā – «ja es nemāku svinēt, tad man ir jāiemācās». Varbūt tā ir pareizā attieksme, ko derētu pārņemt citiem?
4. maija svinībās šogad daudziem par galveno notikumu kļuva restaurētā Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja atklāšana. Visas dienas garumā cilvēki nāca, skatījās, fotografēja, priecājās, nesot sev līdzi bezgala daudz pozitīvās enerģijas, ko Latvijas valdībai un politiķiem pienāktos prasties izmantot turpmāk. Muzeja atklāšanā kārtējo reizi pieredzējām to, ka latvieši nebūt nav īgni un prot priecāties arī tad, ja dzīve nebūt tik viegla nešķiet. Priecāties, ja tam ir tiešām labs iemesls, ko dod sajūta, ka esi klāt notikumā, kas arī pēc simt gadiem būs notikums. Šajā ziņā iespējams vilkt paralēles gan ar 1905. gada septembri, kad toreizējais Rīgas pilsētas mākslas muzejs durvis atvēra pirmoreiz un, kā rakstīja Pāvils Gruzna, «novelkot garderobē galošas», daudziem mūsu senčiem radās iespēja saskarties ar mākslas radīto skaistumu. Ja nu kas šādā reizē jānovēl - lai šī galošu novilkšana un dubļu atstāšana garderobē simboliski pavada arī muzeja turpmākās gaitas!
Svētku dienā daudzi uz savas ādas izbaudīja, ko nozīmē Balto galdautu svētki. Attieksme pret šo akciju publikā pirms tam bija diezgan pretrunīga. Kāds rakstīja par dzīrēm mēra laikā. Vēl kāds sociālajos tīklos sludināja, ka politiķi ar baltiem galdautiem gribot aizmālēt aplaupītajai tautai acis. Un ko tad lai cilvēki savā nabadzībā uz tā galdauta liekot? Var jau izfilozofēties visādi, bet šī akcija nebūt nav spiesta lieta. Neviens taču neliek ar varu nest pagalmā galdu, klāt uz tā galdautu. Nekur jau arī netika teikts, ka šie būs trekno cepešu svētki - drīzāk kopābūšana, nesteidzīga saruna un neburšanās pa mobilā tālruņa nebeidzamajām aplikācijām.
Ja nedaudz abstrahējas no akcijas ierosinātājiem, kuri varbūt kādam patīk, bet citiem - ne visai, tā sakņojas senā latviešu dzimtu tradīcijā, kas tiklab varētu būt arī Antona Čehova daiļrades iemūžināta vai Baltijas vācu muižniekiem raksturīga. Paradoksāli, bet laikmetā, kad brūk tradicionālās vērtības: ģimene, dzimta, gadsimtiem iesakņoti paradumi, bet reālu draudzēšanos aizstāj virtuāli draugi sociālajos tīklos, - baltie galdauti ir atgādinājums par aizejošo pasauli un to, ka arī tajā iespējams ir ļoti daudz mūsdienām noderīga. Neņemos spriest, vai akcija pieņemsies un kā tā attīstīsies turpmāko gadu laikā, tomēr laikmetā, kad balti galdauti ir pazuduši pat no restorānu galdiņiem, dodot vietu dažādiem Ķīnā ražotiem funkcionāliem plastikāta draņķiem, atgādinājums par to esamību šķiet pietiekami simpātisks.
Šī nedēļa, protams, nav tikai svētki vien. Ir arī proza, kas veido mūsu dzīvi un tās fonu. Mana iecienītākā Latvijas organizācija, kas slēpjas zem burtu čupiņas
NEPLP (Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), laikam nolēmusi pierādīt nodokļu maksātājiem, ka viņi kaut ko dara - un, proti, skatās Latvijā brīvi pieejamos Krievijas televīzijas kanālus, kuros nereti mūsu valsts tiek apsaukāta ļoti rupjiem vārdiem un kuru dalībnieki šad tad draud, ka samīs mūs ar saviem tankiem dažu stundu laikā. (Nezinu, kā tas sader ar Krievijas ārlietu ministra Lavrova kunga apgalvojumiem, ka Baltijas valstīm neesot, par ko uztraukties.) Tad nu, lūk, NEPLP monitoringa centrs, kas parasti to vien spēj, kā internetā noklausīties dažu reperu lamāšanos kādos Latvijas radio kanālos, šoreiz ir pamanījies noskatīties NTV Mir programmu, kurā mūsu Saeimas priekšsēdētāja Mūrnieces kundze esot nosaukta par neonacisti. NEPLP tagad sācis saraksti ar Lielbritānijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu regulatoru, jo NTV Mir atrodas Lielbritānijas jurisdikcijā, par šo nedzirdēto pārkāpumu, kaut gan, taisnību sakot, reizēm, kad sakrīt zvaigžņu stāvoklis un Krievijas propagandas mašīnā ievadīts attiecīgais algoritms, - nāktos britiem sūtīt kādas desmit vēstules dienā. Bet pārējā laikā šajos kanālos viss ir labākajā kārtībā. Aizgūtnēm skatāmies seriālus, kur bandītiem līdzīgi labie menti sit sliktos bandītus, skaistās Staļina laiku oficieru sievas staigā apkārt zīda kleitās un frizūrās kā no salona, bet varonīgie padomju cilvēki cīnās un mirst idejas vārdā arī tad, ja dzimtenē pie varas ir vieni maitas, stukači un idioti. Jeļcina laikā seriālos uzņēma krievu literatūras klasiku - tagad šķiet to obligāta piedeva ir bandīti, vardarbība, nāve un cietumi. Interesanta ideoloģiska tendence!