Bez pirmssvētku patosa
«Stulbs kā tukšs pelnu trauks!» Tā politkorektajai Eiropai, kas joprojām kaut ko gudri murmuļo par dažādiem islāma radikāļu diskursiem un tradīcijām, skaidri un gaiši pateica slepkavnieka Abdeslama advokāts Svens Merijs, raksturojot blokmāju rajonu tukšpauru paaudzi, kas izaugusi, bakstot datorā Grand Treft Auto, žļambājot popkornu un pīpējot lētus kāšus.
Arī islāma gudrības terorists numur 1, visticamāk, salasījies internetā, nevis cītīgās Korāna studijās. Tātad Eiropas galvenās problēmas saknes meklējamas nevis radikālisma aktivizācijā, bet gan draņķīgajā integrācijas politikā, kas rietumvalstu pārticības salās ļāvušas veidoties acīm redzamām etniskām kolonijām un arī savdabīgiem geto, kuru iemītniekiem ir viens pīpis, kādā valstī viņi atrodas un kas tajā pie varas.
Zviedru imigrācijas eksperti zina stāstīt, ka Rietumos tā esot diezgan ierasta parādība. Bēgļu ģimene ierodas jaunajā mītnes zemē, un tās galva ātri vien apreibst no demokrātijas garantētās brīvības. Dzimtenē piespiedu kārtā apprecētā sieva, kas pirmoreiz aplūkota kāzās, un no viņas dzimušie bērni kļūst par nevajadzīgu piekabi. Nekādi šariāta likumi un nerakstītas tradīcijas vairs nav spēkā. Allāha vārdā uz mūžu slēgtās laulības ātri tiek šķirtas. Vīrs paceļ cepuri un integrējas ar jauno blondo sievu, vecās sievas, praktiski analfabētes, tāpat kā viņu bērni, paliek vienas un liekas šajā miera un pārticības malā, audzinot savas atvases, kā nu pašas prot. Un tad nu uzrodas kāds maniakāli paranoidāls psihopāts sludinātājs, krietnais vīriņš, kārtības pravietis, kas šādā dzīves stūrī ietriektā augsnē sēj savu baiso ražu, manipulējot ar aizvainotiem prātiem un reliģiskiem terminiem.
Zviedrijā šo integrācijas brāķi, ko politiķi rūpīgi cenšas paslaucīt pagultē, jau kādu laiku cenšas labot ar privāto iniciatīvas palīdzību. Atsevišķās vietās tas devis labus rezultātus, tomēr skaidrs, ka šāda privāta labdarība nespēs glābt visu pasauli. Pagājušajā vasarā man Zviedrijā gadījās runāt ar kundzi, kas, uzsākot šādu personisku integrācijas projektu, bijusi spiesta pārdot auto un ieķīlāt dzīvokli, skaidri nezinot, vai jel kad to dabūs atpakaļ. Par laimi, viņas projekts bija ļoti veiksmīgs. Kāpēc šo visu rakstu? Gluži vienkārši tāpēc, ka visi šie politkorektie pseidointegrētāji, tolerances pētnieki un cīnītāji par bēgļu tiesībām aktīvi trinas arī pa Latvijas mazajām ārēm. Fondu nauda jāatstrādā – vai ar jēgu, vai, visbiežāk, bez jēgas. Pēc tam kaut plūdi. Tad nu viņi muld, balstoties uz fiktīvu Rietumu pieredzi un greizām integrācijas formulām, bīdot cauri savu politiku, kas ir vērsta pret tradicionālo Eiropu un tās vērtībām. Tomēr, kā rāda jaunāko laiku pieredze, parasti šāda muldēšana un jaunās lieliskās kārtības sludināšana beidzas ar to, ka mēdz plūst nevainīgu cilvēku asinis, un tā nav nekāda datorspēle, kur dzīvības iespējams atjaunot.
Vēža metastāžu plosīts vīrietis, kurš izvēlējies nomirt un kam sabiedrība ziedojusi naudu, lai viņš to varētu civilizēti izdarīt Šveicē, ir otra lielā tēma, kas šonedēļ uztrauca sabiedrības prātus. Toreiz, kad Latvijā notika debates par eitanāzijas likuma nepieciešamību, cilvēka dzīvības mīļotāji gari un plaši spriedelēja par tev nebūs nokaut tēmu, pašnāvības ētiskajiem aspektiem un to, vai tik eitanāzija nekļūs par lielisku ieroci mantojuma un nekustamo īpašumu cienītāju rokās. To noklausoties, visi politiķi kļuva tik humāni un visiem palika tik labi ap sirdi, ka problēmu vienkārši aizmirsa, paslaukot pat ne pagultē, bet drīzāk pagalmā zem suņu būdas. Tā, it kā gadu no gada neatkārtotos baisā statistika par lielo pašnāvību skaitu Latvijā, tā, it kā mūsu izļurkātā medicīnas sistēma spētu reāli kādam palīdzēt. Kas to zina, cik – desmitiem vai varbūt simtiem – nāvei neglābjami nolemtu pacientu cieš baisas sāpes, nespējot domāt ne par ko citu, kā vien par iespēju tās nejust, mokās dienišķajās mokās, bet mēs tādi labi un tīri, un saskaņā ar savu kristiešu sirdsapziņu varam būt lepni – pie mums eitanāzija nav atļauta. Tajā pašā laikā visi tie, kuru ģimenes saskārušās ar šādiem slimniekiem un redzējušas tuvinieku ciešanas, nevienu neinteresē. Medijiem svarīgāk ir atspoguļot beibes ar lieliem silikona pupiem, hibrīdkara un suņu patversmju nebeidzamās sāgas. To visu redzot, reizēm šķiet, ka noplucis miskastes runcis mums pašiem reizēm šķiet daudz svarīgāks par cilvēku, kas rokas tajā pašā atkritumu konteinerā.