Bīstamās saimniecības ziepes

© F64

Tas, ko grib panākt teroristi, kas, bruņojušies ar Allāha vārdu, paši sev šķiet tikpat nesatricināmi, kā komunistiski nozombētais Pāvels Korčagins romānā Kā rūdījās tērauds, īsi raksturojams pavisam vienkārši – sēt bailes Eiropā, paralizējot tās normālo dzīves ritmu. Savā ziņā viņiem tas izdodas. Braucot šonedēļ uz Londonu, uzklausīju virkni labi domātu laikabiedru padomu – nebrauc ar metro, neej uz slavenākajām Londonas vietām: muzejiem un tirdzniecības centriem, neizmanto sabiedrisko transportu, ka tik kas nenotiek. To dzirdot, nodomāju, ka laikam jau teroristi savu mērķi vismaz daļēji ir sasnieguši.

Kāpēc tā, to lai skaidro sabiedrības pētnieki un pūļa psiholoģijas eksperti. Tikai vai situācijā, kad kaut kur pasaulē reizēm kaut kas sprāgst, cilvēkus Latvijā vajag biedēt vairāk, nekā tas būtu nepieciešams? Nezinu, varbūt man vienam radusies sajūta, ka mūsmājās teju vai katru negadījumu, nelaimi vai vardarbības aktu pasaules otrā malā pasniedz garnētu ar pamatīgi iedzeltenas histērijas mērci, radot iespaidu, ka pēdējais laiks rakt bunkuru un šūt bruņuvesti. Ja pēdējā laikā jūtami aptrūcies vērā ņemamu idiotu – pasaules gala sludinātāju, tad biedējam ļautiņus ar Zikas vīrusu un sprādzieniem. Šonedēļ, baudot pēc mūsu mediju ziņām tik ļoti apdraudēto Londonas dzīvi un pārlapojot turienes presi, nekādas panikas sajūtas nebija. Pie metro stacijām saliktajās par brīvu lasāmajās avīzes normālu ziņu pārsvars pār katastrofu pravietojumiem un atspoguļojumiem bija acīmredzams.

Ja atgriežamies pašu mājās un palūkojamies vēsturē, savulaik 1905. gada revolūcijas periodā teroristi spridzināja tepat Rīgā. No sliedēm tika nolaisti tramvaji, cieta cilvēki, bet nekas īpašs jau no šīm aktivitātēm nemainījās – dzīve turpinājās. Šī doma uzmācīgi nozibēja galvā, skatoties LTV Aizliegto paņēmienu. Raidījums šoreiz reāli biedēja lauku tantes, stāstot, ka Latvijas veikali ir pilni ar precēm, ko var izmantot dažādu spridzekļu izgatavošanai. Turklāt, rūpējoties par to, lai paši neiekultos kādās apsūdzībās par likumpārkāpumiem, nedaudz liekulīgi noklusēja vispārzināmus faktus, kā šķietami vienkāršas veikala preces pārvērst sprāgstvielās. Tā, it kā nebūtu interneta, kur to visu tagad jebkurš skolas puika varēs izlasīt bez lielām pūlēm, īpaši ja izies nedaudz ārpus mātes google droši iestaigātajām taciņām un iezīmētajām teritorijām un ieies, piemēram, meklētāja yandex valstībā.

It kā jau žurnālistu pienākums ir brīdināt sabiedrību, bet sakiet, ko tagad ar to visu darīt? Aizliegt šādu teorētiski bīstamu vielu vai preču pārdošanu, reglamentēt to tirdzniecību būtu vairāk nekā stulbi un pat neiespējami. Šajā sarakstā nāktos iekļaut benzīnu, putuplastu, acetonu, mobilos telefonus, stikla pudeles, veļas ziepes, sērskābi, minerālmēslus, naglas, koka skrūves, stiepli, radiovadāmās rotaļlietas, spēļu konsoles un bezgala daudz citu nekaitīgu priekšmetu. Vai tiešām katrs, kas tagad veikalā nopirks kilogramu nagliņu, tiks vērtēts kā potenciālais terorists un viņam būs jāuzrāda savs personas kods, lai pēc paštaisītās ellesmašīnas sprādziena varētu konstatēt, kurš tad bijis vainīgais?

Tiem, kas mīl dažādas vēstures analoģijas, varu atgādināt mūsu pašu piemirsto vēsturi. Tas, ka astoņdesmitajos gados savulaik aptiekās bez receptes aizliedza tirgot ļoti jēdzīgas klepus zāles Solutan, kas tiešām labi tika galā ar klepu, nudien neapturēja narkomānu izplatību, kuri bija iemanījušies, šo šķidrumu pārstrādājot, iegūt apdullinošas vielas. Neraugoties uz sirdi plosošo čehu rakstnieka Radeka Jona romānu Memento, kas toreiz tika drukāts, šķiet, žurnālā Liesma, narkomānu skaits tikai vairojās, un ar Afganistānas karu vaļā parautā duļķainā straume nedaudz vēlāk deviņdesmitajos gados ienesa mūsu ikdienā tādus jēdzienus kā čeks un heroīns.

Protams, ka arī Latvija tagad teorētiski var kļūt par teroristu mērķi. Skaidrs, ka jebkurā valstī no veikalos brīvi pirktām lietām cilvēki ar zināšanām var sameistarot pašu nelabo. Tomēr pat pavirši apkopota statistika liecina, ka pagaidām galvenie sprādzienu izraisītāji mūsu valstī ir bez darba palikuši onkuļi, kuri savos šķūnīšos mēģina ar metāla zāģi pārzāģēt kaut kur mežā atrastus Otrā pasaules kara lielgabalu lādiņus vai mīnas, cerībā drusku nopelnīt, nododot krāsaino metālu. Drīzāk vajadzētu parūpēties, lai šiem lielajiem onkuļiem būtu jēdzīgāks darbs par Kurzemes mežos nesprāgušu lādiņu meklēšanu, nevis sēt paniku par to, ko nespējam ietekmēt.



Svarīgākais