Kultūra un tās neesamība
Pagājusī nedēļa vainagojusies ar diviem jaunumiem, kas ļauj uzgavilēt welcomistu pretiniekiem, skaļi saucot – mēs jau zinājām, ka tā būs! Vispirms jau bijušais Latvijas islāma kultūras vadītājs Vladimirs Petrovs publiski apstiprināja savu augsto kultūras izpratni, vicinot automātu, apsveicot džihādistu uzbrukumu Francijai un slavinot džihādu. Tad vēl arī ārprātīgais gadījums Maskavā, ko mediji, ja pamanījāt, nebūt nepataisa par tik sensacionālu jaunumu kā noslīkušā puisīša fotogrāfija, ar garīgi slimo džihādistu aukli un nogriezto meitenītes galvu. Es ceru, ka pēc šīs dīžāšanās internetā, ja tā nav safabricēta montāža, pret Vladimiru Petrovu tiks ierosināta krimināllieta, kas nekad nebeigsies noilguma dēļ. Gribu redzēt, vai šāds paziņojums sekos. Kamēr tā nav, galvenais tagad pašiem būtu neieslīgt paranoidālā aizdomīgumā pret katru, kas neizskatās gluži tāpat kā mēs, un neļauties feisbuka manipulatoriem.
Baisais gadījums Maskavā, kam arī ir vistiešākā saistība ar veselā saprāta trūkumu un feisbuku, pierāda – ir tikai normāli kontrolēt iebraucēju plūsmu valstī, nevis vispirms vilināt gastarbaiterus netīro darbu veikšanai, bet pēc tam izmisumā plēst sev no galvas matus un nezināt, ko ar tiem iesākt. Ja uzņemam bēgļus, medicīniskai kontrolei ir jābūt – turklāt pietiekami nopietnai, un tas nav nekāds cilvēku tiesību pārkāpums. Arī pēc Otrā pasaules kara daudzviet Rietumu pasaulē uzņēma tikai jaunos, veselos un neprecētos latviešu bēgļus. Ja bēglim kaut kas nepatika, viņam vienmēr bija iespēja airēt, no kurienes nācis.
Kā interneta troļļi strādā, lūk, pavisam svaigs pagājušās ceturtdienas piemērs, kad feisbukā parādījās saite uz kādu krievu avotu, kurā bija izlikta dokumentālā bilde – attēls ar turku genocīda laikā krustā sistām stāvoklī esošām kailām armēņu sievietēm. Teksts vienkārši unikāls – «daudzi apšauba, ka fotogrāfija ir autentiska, bet es esmu drošs, kā tā ir īsta un vēsturiska, jo šī ir fotogrāfija no 20. gados uzņemtas amerikāņu mākslas filmas». Nezinu, kā šim trollim bijis ar veselo saprātu, bet publika laiko un šēro.
Savukārt kultūrā aizejošā nedēļa iezīmē vismaz trīs nozīmīgus notikumus. Vispirms pagājušo svētdien Rēzeknē tika dalītas Boņuka balvas. Neesmu saistīts ar Latgali, bet labā nozīmē apskaužu latgaliešus. Viņi ir izdomājuši pasākumu, kas pulcē novadniekus no visas pasaules. Kāds te komentāros ņēmās, ka daži Boņuka laureāti pat īsti latgaliski nerunājot, asiņu tīrība jau dažam ļoti svarīga, tomēr te nu, visticamāk, ierunājās kāda latviska skaudībiņa par nedabūto balvu. Pasākums ir izdomāts ar vērienu, Latgali reklamējot un popularizējot. Tajā, starp citu, ir daudz labu lietu, ko vajadzētu arī citiem novadiem pamācīties un nekautrējoties pašpikot, jo Latgale šajā ziņā ir visiem priekšā.
Gadskārtējie grāmatu svētki Ķīpsalā aizritēja tiem raksturīgajā savējo gaisotnē. Protams, pēc Frankfurtes vai Gēteborgas tirgus plašumiem kādam var šķist, ka te viss mīlīgi mazs, bet šeit labi redzams Latvijas mērogs un intelektuālās jaudas. Kā jau ierasts, Ķīpsalā varēja nobaudīt pavasara pirmo grāmatu ražu – te notika atvēršanas svētki daudziem jauniem, interesantiem izdevumiem. Arī ieejas maksa – 1 eiro – salīdzinājumā ar Eiropas cenām bija absolūti draudzīga, tomēr ir kāda lieta, par ko vajadzētu sākt domāt. Ķīpsalas grāmatu izstādes galvenais dzinējspēks joprojām ir grāmatu tirdzniecība, piemērojot dažādas atlaides. Pircējam, protams, tas ir izdevīgi, lai nu dažs apgalvo, ka reizēm grāmatnīcu atlaides neesot mazākas. Pamēģini gan kaut kur nopirkt tikko izdotu romānu ar atlaidi! Bet vai tas ir izdevīgi grāmatnīcām? Neņemos spriest, vien varbūt ir jāsāk vairāk domāt par to, ka tirdzniecībai nevajadzētu būt galvenajam izstādes vēstījumam. Tāpat acīmredzami ir tas, ka valstī nepieciešama plaša lasīšanas popularizēšanas programma pieaugušajiem. Ķīpsalai tajā varētu būt centrālā vieta. Tomēr visas šīs lietas ir jāskatās līdzsvarā ar kopējo Latvijas situāciju, nekopējot ārzemju pieredzi. Ar to mēs drīz vien grāvī iebrauksim.
Lielā Mūzikas balvas laureātu ceremonija savukārt ir pasākums, kam nekādi komentāri nav vajadzīgi. Būtu stipri jocīgi, ja to kādreiz netranslētu televīzija un ap to nebūtu visas šīs gaidīšanas ažiotāžas ar nominantu izsludināšanu un balvas gaidīšanu. Raimonda Paula jubilejas gadā vērts pieminēt, ka balva tika dibināta laikā, kad tieši viņš bija kultūras ministrs. Labie darbi paliek un dzīvo savu dzīvi.