Loģika un tās trūkums
Nedēļa pienākusi ar jaunām ziņām no manas iecienītās organizācijas NEPLP. Vispirms tā atzina LTV pagājušā gadā veikto pasūtījumu par labi izpildītu esam, bet pēc tam tūlīt izspēlēja gājienu ar šaha zirdziņu – apstiprināja LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti otrajam darba termiņam. Savukārt Beltes komandas biedriem Ņesterovam un Skujiņam tik labi neklājās – uz abu kungu amatiem izsludināts jauns konkurss.
Grūti saprast, vai tas ir kārtējais padomes manevrs ar planējošu šaha zirdziņu, kura stratēģisko pienesumu nācija novērtēs pēc gadiem, vai varbūt kāda cita ekspertiem vien nojaušama loģika – piemēram, tas ir atbildes trieciens uz LTV atmaskojošajiem opusiem, kas publicēti pietiek.com. Lai nu kā būtu, sabiedriskajai televīzijai jau atkal naudas nav, kanāla vadība jau atkal vismaz daļēji mainīsies. Manus bijušos kolēģus jau atkal sagaida priekšnesums ar dumji smaidošiem jaunajiem priekšniekiem, kas no televīzijas lietām visbiežāk saprot tikpat kā, runājot kāda Hjū Loftinga doktora Dūlitla varoņa vārdiem – cūka no navigācijas. Ar to arī apsveicu.
Krietni atšķaidītā, maz dzirkstošā veidā, kas visumā atgādina aizvakardienas šampanieša palieku glāzē, turpinājās debates par Okupācijas muzeju. To tagad varēšot glābt vienīgi īpašs likums, kas noteikšot muzejam tādu statusu, ka pat atnācēji no planētas Marss tam iešot apkārt ar bijīgu līkumu. Ja pamodelējam šo situāciju – viens lobijs tagad ceps augšā bezjēdzīgu likumu, ar ko Saeimai trijos lasījumos un visās komisijās nodarboties, otrs lobijs stutēs Rīgas domi, būvvaldi un arhitektu, un tā ies mūžīgi. Varbūt pusēm ātrākai lietas noskaidrošanai vajadzēja sarīkot dueli ar Tobago cietoksnī palienētiem Kurzemes hercoga lielgabaliem? Citādi, pieminiet šos vārdus, kamēr karojošās puses kasīsies, jau atkal pienāks 9. maijs, un trešā puse priecīgi sūknēs šņabīti, sauks s dņom pobedi, za Staļina, za roģinu un kārtējo reizi iesmies par principiālajiem latviešiem.
Šonedēļ ievērības cienīga bija latviešu kašķēšanās par tā sauktās vīriešu dienas svinēšanu. Aizgāja jau tik tālu, ka sociālajos tīklos visi padomju armijā dienējušie latvieši tika nosaukti par okupantiem, izvarotājiem uz sazin vēl ko. Savu mīļo tautiešu spēju apsaukāties nekomentēšu – spriežot pēc komentāros lasāmā, tur jau vairs pat psihoterapeits nelīdzēs – dažam laiks aiziet pie psihiatra, lai uzstāda oficiālu diagnozi. Ir tomēr kāda būtiskāka lieta, tai vērts pievērst uzmanību. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūsu valstij bija nepārprotamas identitātes problēmas. Tā vietā, lai ietu uz priekšu 21. gadsimtā, tautieši izvēlējās atgriezties pagātnē un remdēties atmiņās par pirmās neatkarības gadiem. Viss būtu labi, bet, kā teicis klasiķis – zārks jau nevar stāvēt tukšā. Par svešām kļuvušas padomju tradīcijas netika aizstātas ar jaunu saturu. Svētku pēc būtības nebija – tikai vairākumam nesaprotamām sēru dienām pilns kalendārs. Svinību trūkums arī ir tas, kas liek vienai daļai jaunu cilvēku atgriezties pie padomju tradīcijas, kaut viņi šos laikus apzinīgā vecumā nepiedzīvoja. Ir leģenda, ka tur kaut kas tika svinēts, un daļai cilvēku šķiet – tas ir tik jauki!
Jāatgādina, ka, kristiešiem nākot pie varas, Romā bija līdzīga situācija ar pagānu svētkiem. Tikai kristieši drīz vien saprata – svinēšanu nevar apturēt pat ar galvas nociršanu gaviļniekiem. Tad, un tas bija zelta vērts lēmums, kristieši sāka aizstāt vecās un frivolās svētku svinību tradīcijas, ko raksturoja izēšanās, izdzeršanās un seksuālas orģijas, ar jaunu saturu. Tā pati daudz aprunātā Valentīna diena – visu mīlētāju svētki – reiz tika uzklāta virsū senai pagāniskās Romas orģijai, kuras uzdevums bija karu un epidēmiju māktajā impērijā radīt iespējami vairāk jaunu pēcnācēju. Tāpēc jau tika atrasts visnotaļ apšaubāmais svētais Valentīns, un vecais pasākums pamazām ieguva jaunu saturu. Visa tā rezultātā mūsdienu Eiropā 14. februārī pa ielām neskraida kaili vīrieši, kas ar rīkstēm per katru pretim nākošo sievieti, turklāt Senajā Romā nezin kāpēc ticēja, ka daiļā dāma, jo vairāk rīkstes dabūjusi, jo ir potenciāli auglīgāka. Tagad mīlnieki dāvina viens otram šokolādes sirsniņas un pēc tam nodarbojas ar drošu seksu. To sauc par kristīgo kultūru.
Morāle šim vecajam stāstam ir ļoti vienkārša – ja nebūs jauna satura un jaunu svētku, cilvēki aiz nostalģijas un garlaicības drīz vien sāks svinēt pat padomju milicijas dienu.