Nu kaut kā galīgi nevedas latviešiem ar to pasaules naudas aizņemšanos – politiski un ekonomiski bezatbildīgs sniegputenis Vašingtonas apkārtnē izjaucis plānoto Starptautiskā Valūtas fonda sēdi, kurā vakar vajadzēja lemt par starptautiskā aizdevuma kārtējās daļas sniegšanu Latvijai. Tā nu tagad iznāk, ka mūsu valdībai cīņa pret sniega stihiju no banālas iekšzemes padarīšanas kļuvusi par starptautisku batāliju objektu. Un trakākais ir tas, ka valdība no sniegputeņa dabū bietē visās iespējamās atmosfēras frontēs. Varbūt laiks to izsludināt par latvju zemes ienaidnieku Nr.1?
Arī pārlapojot nedēļas virsrakstus, februāra otrās nedēļas vēsturiskā kopaina izskan depresīva sēru marša sirdi plosošajā ritmā. Tā izrādās, Rēzeknes novadā janvārī mirstība 10 reizes pārniegusi dzimstību, ko principā, ņemot vērā veiksmīgas sociālo politiku un perfektās reformas medicīnas nozarē, varēja paredzēt. Joprojām pārkurināto krāšņu un netīrīto skursteņu dēļ Latvijā plosās ugunsgrēki ar smagām sekām un var jau tie ugunsdzēsēji aizgūtnēm atgādināt – ļautiņi, ar tādām lietām nejokojiet, dūmvadi ir jātīra.
Bet ko tad lai Ārrīgas pusē puspamestajos lauku ciematos un viensētās tie sirmie mammuki dara? Pašām kāpt uz jumta jau sen nav spēka un veselības, arī jumts tik šaubīgs, ka būtu labi, ja sniega svaru līdz pavasarim izturētu, bet visi potenciālie skursteņslauķi jau sen Īrijā. Tad nu atliek vien pieņemt lietas «tā, kā tās stāv», bet ja tomēr kreņķis pārāk liels – iedzert kādu drapi. Par drapēm runājot, attapīgā latvju tauta pie tām izmanīsies tikt pat sniegputenī un nakts tumsā . Labs piemērs ir tie veiklie vīri Jelgavā, kuri no kravas auto šonedēļ aizstiepa 21 kasti Martini. Tāds laimīgs skaitlis tas 21. Varu iedomāties, kāda vīriem būs ēstgriba nozagto Martini izdzerot! Uz vērmeļu bāzes taisīts aperitīvs, kā nekā...
Uz visa šī latviskā un nebeidzamā dzīves seriāla fona kultūra februāra otrajā nedēļā ir pasīvi nogaidoša. Cikliskais pirmizrāžu vilnis teātros iet uz leju, grāmatas šobrīd driķē maz, jo izdevēji gaida, lai varētu izšaut pilnas zalves februāra beigās gaidāmajos Ķīpsalas grāmatu svētkos. Izstādes, kas iepriekš uzliktas, joprojām stāv skatāmas, bet The New York Times par mūsu operdziedoņu panākumiem neko jaunu neraksta. Tā vietā sēru vēsts no Krievijas – šonedēļ mūžībā aizgājusi leģendārā operzvaigzne – mecosoprāns Irina Arhipova. Reiz viņu dēvēja par pasaulē labāko Karmenu. Arhipova savulaik labprāt viesojās Rīgā un mūsu publika par viņu jūsmoja tāpat kā citur pasaulē.
Arī pasaulē kopumā kultūra šķiet piekāpusies sniegputeņa varai un nogaida labākus laikus. Vienīgi mākslas darbu tirdzniecība nav apstājusies un izsoles Londonā sit augstu vilni. Tā, piemēram, šonedēļ mākslinieka Lusiāna Freida pašportrets Sotheby`s izsolē tika nopirkts par 2 841 251 angļu mārciņu. Jācer, ka 87 gadus vecais gleznotāja kungs kārtīgi apmazgās šo visnotaļ veiksmīgo darījumu. Kāda sagadīšanās! Sestdien, kad šīs rindas būs jau nodrukātas, gleznu izsole tepat Rīgā notiks galerijā Antonija. Ja šajos krīzes laikos kādā vilnas zeķē kāds lieks tugriks aizķēries, varbūt ir vērts pamēģināt.
Nedaudz vairāk emociju šonedēļ ir mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem. Režisors Veiko Ounpū ar savu jauno filmu Svētā Tonija ciešanas piedalās Roterdamas filmu festivālā, bet kopumā tomēr pasaule ir sastingusi daudz lielākas adrenalīna porcijas gaidās. Vankūveras olimpiskās spēles arī Latvijai būs nervus kņudinošu gaidu dienas, jo iespēja turēt īkšķus par mūsējiem ir teju vai vienīgā pozitīvā nodarbe šajā sniegputeņa laikā. Būtu jau skaisti, ja latviešiem šoreiz paveiktos.