Piesmietā Eiropa

Jauns gads iesācies, un pamazām varam sākt baudīt arī tā jaunos un visādi uzlabotos labumus, kuri, kā solīja budžeta veidotāji, plašus iedzīvotāju slāņus neskaršot. Nu ko, degvielas cena ar savu izaugsmi priecē acīmredzami. Tas taču nekas, ja kaimiņzemē Igaunijā, Pērnavas centrā, tā tagad ir jau pat par padsmit eirocentiem litrā zemāka. Mums toties ir augstāks akcīzes nodoklis un latviete igauņu prezidenta sieva! Bet vēl jau pastkastītē iebirs rēķini par komunālajiem pakalpojumiem, kārtējais zemes nodoklis, nāks auto tehniskās apskates pieaugušie izdevumi un citi aukstās ziemas prieki. Ziemassvētku pasaka janvāra pirmajā pilnajā nedēļā izsapņota – laipni lūdzam atgriezties reālajā pasaulē.

Protams, budžeta veidotāji mums meloja jau tad, kad rudenī pūta zīlītes par sabalansēto finanšu situāciju, kas būšot 2016. gadā, un mēs zinājām to uzreiz. Zinājām, bet politkorekti klusējām. Te, visticamāk, arī slēpjas atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs tik slikti dzīvojam. Tāpēc, ka mums var droši melot. Un nekas par to nebūs. Kopš 1995. gada Bankas Baltija bankrota politiķi to dara bez mazākā uztraukuma, jo toreiz sabiedrībai pietrūka drosmes un uzstājības gan atgūt savus līdzekļus, gan panākt taisnīguma principa ievērošanu. Tagad par to neviens neatminas, bet tas bija lūzuma punkts, pēc kura dzīve Latvijā aizgāja pa postsovjetisku bazāra pieskari, kas liekulīgi tika piesegta ar eiropeiskiem lozungiem.

Gads iesācies tieši tā, kā jau to gaidījām. Valdības nav, ierastās politiskās intridziņas, kas ne ar ko neatšķiras no Valsts prezidenta meklējumu laikiem, kārtējā premjera kandidātu slēpšana un dažādu viltoto trušu vilkšana no burvju mākslinieku cepures kuslā tvaika nolaišanai, apvienotās krievvalodīgās partijas elektorāts apmēram tikpat liels kā pusei latviskās pozīcijas partiju. Skatoties partiju reitingus, iešāvās prātā brīnišķīga doma, kas, tiesa gan, pārsteidza ar savu pieticību, un, proti, vienkāršākā atbilde, kas apmierinātu ļoti daudzus Latvijas iedzīvotājus, būtu – štrunts par partijām, lai to valdību veido vienalga kas, ja tik reiz beigtu mums melot un piesegties ar Briseles direktīvām.

Arī pašā Eiropā gads iesācies ar zīmīgu skandālu, kura centrā ir meli. Ar ko tas beigsies, neņemos spriest, bet turpinājums noteikti sekos. Runa ir par seksuāli vardarbīgajiem «kara bēgļiem», kas uzdarbojušies Ķelnē Vecgada naktī, aizskarot, aplaupot, pazemojot un pat izvarojot vācu sievietes. Mani šausmina daži latviešu welcomisti, kas pat pēc šāda notikuma sociālajos portālos raksta – nu apgramstīja tās vācu mamzeles, vai nu gadsimta problēma? Pašā Vācijā, Ķelnē, viņi par šādiem tekstiem droši vien smagi atrautos arī tīri fiziskā nozīmē. Skandālu Vācijā mēģināja noklusēt, mediji par to neziņoja, kaut fakti bija acīmredzami un liecību pa pilnam. Vācijas sabiedriskā raidorganizācija ZDF tagad publiski atvainojas par notikušā neziņošanu, bet tie, tā vien šķiet, ir tikai pirmie ziediņi Ķelnes skandālam. Nudien nebrīnītos, ka tuvāko nedēļu laikā no Vācijas mēs saņemtu daudz ziņu ar skandāla pieskaņu. Tikai vai paši par tām ziņosim? Vācieši tagad sāk maksāt paši par savu politkorektumu, par uzņēmēju kluso spiedienu – dodiet mums lēto darbaspēku, par dubulto Rietumu pasaules standartu – ar vienu roku nest demokrātiju tur, kur neviens to neprasa, ar otru pārdot ieročus, kas pašu noliktavās sāk pārklāties ar rūsu.

Mūsu pašu mājās latviešu sievietes, kas vēl nesen, paredzot nepatikšanas, teica, ka daža laba pilsētiņa vai lielpilsētas rajons Vācijā kļuvis ļoti seksuāli nedrošs neskaitāmo arābu izcelsmes bēgļu dēļ, vēl nesen publiski tika apsaukātas par rasistēm un ksenofobēm. Arī tā ir maksa par to, ka savās mājās ļaujam lēkāt sev pa galvu gan kaimiņvalsts impēriskajiem ideologiem, gan Rietumu miljardieru emisāriem, kuri gadiem sludina to, ko viņi sludina. Un, starp citu, ar labiem panākumiem.

Ir nepatīkami, ja notiek tas, kas notiek. Ja Eiropa dažu gadu laikā sāk jukt laukā kā vēja pluinīts putekļu mētelis veca putnu biedēkļa mugurā. Un dara to ne jau kaut kādi ārējie ienaidnieki, bet gan paši eiropieši, kuri šķeļas un nepārprotami naidojas paši savā starpā. Stagnāti automātiski ir visi konservatīvie, kristieši ir atpakaļrāpuļi, tie, kas nav ar mums, ir pret mums, mēs tagad nu tikai zemosimies, respektēsim nabaga trešās pasaules sērdienīšus, atvainosimies par Krusta karu laikā nodarītajām pārestībām.