Melnie racēji un citi labumi

Pagājusī nedēļa vēsturē ieies ar dažiem klusiem, bet, manuprāt, nozīmīgiem notikumiem Latvijā, kas, lai arī neizpelnījās lielu uzmanību uz vispārējā mediju dienaskārtības fona, tomēr ir pieminēšanas vērti.

Vispirms jau izcelšanas vērts ir tiesu darbs. Alūksnes tiesa lēma, ka beidzot jāsāk reāli sodīt senkapu postītāji, kurus tautā mēdz saukt arī par melnajiem arheologiem. Problēmas būtība ir tāda, ka Latvijā ilgus gadus pēc neatkarības atjaunošanas katrs, kam piederēja metāla detektors, varēja brīvi meklēt un rakt zemē apslēptus dārgumus. No tā cieta senkapi, kam ir unikāla vēstures vērtība, bet, spriežot pēc interneta tirdzniecības vietnēs redzamajām cenām, senās «vikingu saktas» tika realizētas par grašiem.

Kad vēsturnieki un profesionālie arheologi sāka savu cīņu pret šādu racēju vandālismu, sākotnēji daļa sabiedrības uz viņiem skatījās kā, maigi izsakoties, uz jukušajiem. Sak, kas nu tur liels – puiši kaut ko rok, jūs, oficiālie pētnieki, neko tāpat nejēdzat atrast. Laika gaitā mūsu domāšana ir mainījusies, un beidzot tiesa ir nonākusi līdz pirmajam notiesājošajam spriedumam. Var jau teikt, ka simt sešdesmit sabiedriskā darba stundas ir nieks, tomēr spriedums ir un paliek spriedums. Jācer, ka šis nebūs vienīgais izņēmums un arī policijai tagad būs iegansts aktīvāk apkarot melno arheoloģiju, jo līdz šim viņu brīžam nepateicīgajām pūlēm bija maza jēga. Ej ķer un meklē, bet kas tālāk? Nu ir turpinājums.

Kopš pagājušās nedēļas vairs nedzīvojam valstī, kur Josifs Kobzons ir bīstamāks nekā Krievijas militārā koncerna ražotās pasažieru lidmašīnas. Tagad Kobzons ir tikpat nevēlams kā šīs markas lidaparāti. Vismaz vienlīdzība! Neizpaudīšos par procesa niansēm un ideju kā tādu, tomēr attiecībā pret sirmo Kobzonu joprojām izturamies nedaudz smieklīgi. Lai arī senilās komunisma sistēmas dziedošais simbols, vai nu katra veca vīra runas jāņem par pilnu – tad jau daži savādi Rietumu publicisti pašā spēka briedumā attiecībā pret Baltijas dalību NATO pēdējā laikā raksta daudz kaitīgākas lietas.

Nedēļas nogalē daudzi Rīgas iedzīvotāji stāvēja garas rindas, lai palūkotos, kāda tad izskatās restaurētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka, kura uz dažām dienām vēra savas durvis, lai parādītu, kā tā ir mainījusies. Par atvērto durvju dienu bumu (simt divdesmit pieci tūkstoši apmeklētāju!) diezgan ironiski izteicās sociālo tīklu viedokļu meistari – sak, ko gan skatīties tukšu muzeju – tomēr šo ironiju nav vērts uztvert nopietni. Cilvēki ir noilgojušies pēc muzeja, turklāt ir arī izveidojusies jauna tradīcija, kas sāk izspiest vecišķo nīgro īdēšanu Mērnieku laiku runasvīru garā par to, ka celt neko nemākam un restaurēt neprotam. Jaunā pieredze ir pozitīva – Rīgas Birža, Gaismas pils, koncertzāles. Tas ir tik skaisti – ieiet jaunā tīrā un spožā ēkā. Kāpēc gan to neizmantot! Jācer, ka šī labā noskaņa palīdzēs lauzt arī vecos stereotipus attieksmē pret kultūrai domātu ēku celtniecību.

Kas nu tas par kultūras komentāru, ja tajā nepieminētu jucekli ap jauno valdību. Tas ir apbrīnojami, ka valstī, kuras pamatu veido demokrātijas normas un Satversme, notiek tas, kas notiek. Ir grūti saprast, uz ko cer Vienotība, virzot tautā tik pretrunīgi vērtēto Solvitu Āboltiņu par premjeri, kas situācijā, kad sabiedrība ir ļoti sašķelta un neapmierināta, var šķelt to vēl vairāk. Var jau būt viņiem ir kāds «slepenais ierocis», kā to izdarīt. Tomēr interesanti, ka spēks, kas reiz pulcēja uz lietussargu revolūciju, tagad pats riskē saņemt slapjo sniega piku lavīnu.

Ne mazāk sirsnīgs un pieminēšanas vērts ir Saeimas baltā zvirbuļa deputāta Artusa Kaimiņa šīs nedēļas paziņojums par izstāšanos no Reģionu apvienības. Manuprāt, viņa bijušajai partijai tagad ir vai nu jāpaveic kaut kas neiedomājami labs valsts labā, vai arī tā var sevi mierīgi likvidēt, jo Saeimā viņi iekļuva ne jau savu dižo darbu dēļ, drīzāk gan pateicoties Artusa Kaimiņa aktiera meistarībai. Ja runā par to, šis nu reiz ir priekšmets, ko vajadzētu iekļaut skolu programmā. Starp citu, es nesteigtos norakstīt Artusu Kaimiņu, kura perspektīvas politikā daudzi apvelta ar krietnu nievu porciju. Viņš ir atklājis savu nišu politikā, un Krievijas parlamenta piemērs rāda, ka šādi var veidot ilgtermiņa politisko karjeru un ietekmēt ne vienu vien valstī pieņemto lēmumu. Šī Saeima nudien ir pelnījusi savu Veceni, ar to domājot Kaimiņa lielisko sniegumu Vladislava Nastavševa nu jau par leģendu kļuvušajā Nacionālā teātra izrādē.