Laime prieks un siltas patriotisma jūtas mani pilda, rakstot šīs pacilājošās rindas par to, ka 2010. gada februāra pirmajā nedēļā mūsu mazā Latvija atkal ir gājusi plašajos pasaules ceļos un spēlējusi svarīgu un iedvesmojošu lomu starptautiskajā arēnā. Mūsu valsts apņemšanās pieņemt vienu Gvantanamo gūstekni, slēpt un saudzēt to kā savu acu raugu ir spilgts un nepārejošs humānisma piemērs. Esmu patiesi laimīgs un slauku laimes asaras par to, ka Latvijā beidzot ir nodzīvojusi līdz šim skaistajam mirklim. Jo tas pierāda tikai vienu – mēs esam pilntiesīgi starptautiskās kopienas locekļi, kas dzīvo vienotā sirdsritmā ar pārējo demokrātisko un rietumu vērtības uzturošo pasauli.
Ja jums izlasot pirmo rindkopu, rodas vēlme zvanīt uz Aptiekas ielas klīniku un teikt – ziniet ar Arno Jundzi nudien vairs nav labi, varbūt viņam vajag kā palīdzēt – tad varbūt gluži viss šajā pasaulē nav zaudēts. Tomēr pie viena padomājiet arī par to politisko spēku augošajiem reitingiem, kas šo nevainīgo Alibabu ar vai bez pārējo potenciālo šahīdu komandām bija ar mieru Latvijā uzņemt. Nu kas jums viņos tik ļoti patīk? Tā kā mani senči bijuši arī igauņi, tad atliek vien ar prieku konstatēt, ka mūsu kaimiņi nudien kārtējo reizi ir gudrāki par mums. Un kurš man pateiks kāda no tā jēga? Ja senos laikos tēvocis Sems tik labprāt atbalstīja visādus Papa Dokus, Pinočetus un citus dolāram uzticīgus diktatorus, atmetot tiem dāsnus aizdevumus, tad kāda jēga no šīs lojalitātes tagad, kad neviens par to neko nedod, bet 9. maija svinības ir teju vai svarīgākais Latvijas ārpolitikas jautājums?
Šajā globālās lojalitātes kontekstā interesanta ir arī nedēļas politkorektuma mērcē iepakotā cepšanās ap Latvijas auto okupantiem. Īpaši mīļi ir tas, ka ne vienam vien šajā sarakstā ir skaists latviešu vārds un uzvārds. Ko lai te piebilst? Nu jā, vazāties apkārt ar svešu valstu karogiem un pa kaktiem izķērkt draudus no sērijas, ka mūsējie drīz būs klāt, un tad gan jūs dabūsiet pakaļā un visās citās vietās, ir tip-top un demokrātiskas valsts norma. Publiskot personu datus internetā – noziegums. Bet, mīļie policistu kungi, ja jau jums šis politizētais streblis atkal jāstrebj, varbūt paskatieties uzmanīgāk internetā. Personu datu pieejamības jautājumā tur joprojām valda totāls bardaks. Cik reižu savās necilajās kultūras žurnālista gaitās, kurās man nebūt nav jāizmeklē nekādas digitālgeitas, esmu uzdūries dažādu personu privātajiem datiem – to jau sen ir apriebies uzskaitīt. Tas attiecas gan uz naturalizētiem pilsoņiem, gan jaunajiem sportistiem, gan māksliniekiem. Ticiet man, ja es būtu blēdis un gribētu uz šo datu pamata izveidot kādu fiktīvu kantori, tas nudien nebūtu grūts uzdevums.
Bet ko nu par to politiku vien, parunāsim labāk par kultūru. No daudzajiem aizvadītās nedēļas kultūras notikumiem pasaulē īpaši sirsnīgs šķita viens. Kaut kur tālajā Ukrainā ar viesizrādēm šomēnes uzstājusies internacionāla aktieru trupa, kas piedāvājusi publikai izrādi Labdien, es esmu jūsu sievasmāte. Nu ziniet, kā tas notiek – arī Rīgā mēs to redzam – izcilās zvaigznes no viena teātra, otra teātra – tāda mīļa haltūra izmantojot skaļus vārdus un nostalģiju pēc vecās labās PSRS. Kā parasti, viesizrāžu rīkotājs izrādījies skops maita, kurš uz mākslinieku rēķina nolēmis nopelnīt kārtējo ļimonu. Kaut kur plašās turnejas vidū viņš nācis klajā ar skarbu paziņojumu. Tā un tā, mīlīši, dzīve grūta, no rītdienas jūsu alga ir uz pusi mazāka. Vai zināt, ko izdarīja aktieri? Vakarā nospēlēja pirmo izrādes cēlienu, ātri savāca mantiņas un lidmašīnā iekšā. Nabaga antreprenieris tā arī palicis viens, skaidrojoties ar saniknotiem un visnotaļ karstasinīgiem skatītājiem. Tādi, lūk, pīrāgi!