Saule spīd, bet nesilda, arī citādi viss pa vecam – tā īsi var raksturot pēclieldienu nedēļu Latvijā. Klāstīt šeit komentāra slejā, ka valstī turpinās totāla biedēšana no sērijas – mēs nogriezīsim jums vēl četrdesmit procentus –, nav lielas jēgas.
Gan jau pavasaris un gaidāmās vēlēšanas visu saliks savās vietās. Arī par to, kas būs rudenī, kad daļai Latvijas iedzīvotāju beigsies bezdarbnieku pabalsti, vēl pāragri uztraukties. Izskatās, ka tā šķiet tiem, kam šausmu filma Janvāris Jēkaba ielā kļuvusi par tālu un aizmirstu pagātni. Derētu gan atgādināt, ka šā žanra darbos parasti izskan frāze – viņi mēdz atgriezties, tomēr (atkal jau saskaņā ar žanra likumiem) nevar atņemt politiķiem mazohistisko baudu kārtējo reizi uzkāpt uz grābekļa.
Šonedēļ sajūsminājos par tiem interneta komentāriem, kas sekoja visnotaļ krietnajam kultūras ministra Dāldera kunga paziņojumam par to, ka Gaismas pils celtniecība jāpadara caurspīdīga un tāpēc jārīko publiska diskusija. "Vai tad šitie zagļi vēl nav likvidēti?" brīnījās dažs to autors, nepārprotami domājot aģentūru Jaunie "Trīs brāļi", tā atgādinot dažu labu nu jau kādu brīdi padzīvojušās jaunās valdības solījumu un vienlaikus demonstrējot vienas sabiedrības daļas attieksmi, kuru itin bieži pauž arī Neatkarīgās kultūras lapu lasītāji. "Kamēr jūs te Rīgā gaismas pilis ceļat, mēs laukos esam sūdos līdz ausīm – no visām darbavietām apkārtnē palicis vairs tikai veikals," man trešdien telefonsarunā teica kāda sparīga un nikna kundzīte, tūdaļ piebilstot, ka parasti tik nepieklājīgus vārdus nesakot, bet šoreiz nu esot tas gadījums, kad pašreizējā stāvokļa raksturošanai neko pieklājīgāku izdomāt nespējot.
Nekad neesmu slēpis, ka atbalstu Gaismas pils celtniecību, jo pietiekami ilgu laiku esmu bijis bibliotēkas profesionāls lietotājs un labi zinu gan briesmīgo stāvokli tagadējā LNB un LAB, gan to, kādā līmenī bibliotēkas ir visriņķī Eiropas kaimiņvalstīs (Baltkrieviju ieskaitot). Šausmīga ir mūsu atpalicība, un tas patiesi ir viens no tā intelektuālā pagrimuma iemesliem, kā rezultātā spējam no Latvijas eksportēt tikai kokmateriālus un smukas meitenes. Tajā pašā laikā neticu tam, ka situācijā, kāda tā ir patlaban, iespējams saniknotās sabiedrības un bibliotēkas celtnieku mierizlīgums. Nemitīgā skandēšana: "Gaismas pils", "Gaismas pils" rada pretēju efektu. Tas atgādina bērnību, kad mēs, puikas, ar nūju bakstījām lapseņu pūzni. Jautrība bija pamatīga, līdz brīdim, kad lapsenes devās vienotā pretuzbrukumā.
Nu nemāk mūsu kultūras dzīves sabiedrisko attiecību veidotāji komunicēt ar tautu. Gaismas pils no šā viedokļa ir patoloģija, sākot jau ar tās idejas prezentāciju deviņdesmitajos gados, nacionālbanālo nosaukumu un beidzot ar arhitektūras guru Birkerta kunga pretnostatīšanu vietējiem lauķiem, stulbeņiem un idiotiem, kas neko nejēdz nedz no labas arhitektūras, nedz pasaules strāvojumiem. Uzpūtīga pārākuma apziņa, manifesti no sērijas – mēs jums, tumsoņiem, nesīsim gaismu – raksturo Gaismas pils papīra batālijas. Kāpēc gan lai tauta tagad gribētu šo lietu atbalstīt?
Manuprāt, rīkot publiskas diskusijas šobrīd nevajag. Ideja par bibliotēkas celtniecību bija bezcerīgi sagandēta jau ap 2000. gadu, brīdi, kad Gaismas pils faktiski jau varēja būt uzcelta. Tagad, kad pagājuši apmēram desmit gadi, nav jēgas sildīt veco, saskābušo zupu, rīkojot kārtējos diskusiju šovus. Jo Gaismas pili pieminēs mazāk, jo mazāk tiks kaitināta sabiedrība. Valstij ir divas iespējas – bibliotēku celt un bibliotēku necelt. Ja neceļam, tad esam oficiāla muļķu zeme, ja ceļam, tad ātri un klusējot. Te nav nepieciešama projekta sabiedriska pieskatīšana, uz kuras rēķina dažs vēlas spodrināt savas apsūbējušās sabiedriskās attiecības; tas ir prokuratūras darbs. Nu cik var aizkulisēs ķēķa sarunu līmenī spriest par hipotētiskiem kukuļos maksājamiem procentiem, par iespējamo būvmateriālu izzagšanu un citām latviskās celtniecības nacionālajām īpatnībām. Ir nepieciešama dzelžaina uzraudzība – tāda, kādu jebkurš kārtīgs uzņēmējs veic savā saimniecībā. Īpaši jau tagad, pēc Valsts kontroles atzinumiem Dienvidu tilta lietā.